Tā gadās. Jauniegādāta bikšu siksna sagādā pārsteigumus.
Pārpratumi, neērtības, dažādi starpgadījumi nereti rodas ārzemju ceļojumu laikā. Baušķenieks Imants, pagājušā gada nogalē atgriežoties mājās, pamatīgās ziepēs ticis ar Honkongas nakts tirgū iegādātu jostu.
Nošļūk bikses
Ierasta un pašsaprotama lieta, atrodoties svešzemju izbraucienā, ir suvenīru gādāšana mājās palicējiem, kā arī pirkumi savām vajadzībām. Dienu pirms izlidošanas uz Latviju Imants ar sievu Mirdzu devies vēl pēdējā «šopingā» uz Honkongas nakts tirgu. Pirktas dažādas lietas, sākot no rotaļlietām bērniem un beidzot ar zīda gultas pārklājiem. Imants iegādājis arī jaunas džinsu bikses, ar kurām bija iecerējis doties atceļā, taču bijusi viena ķibelīte – tās jostasvietā slīdējušas uz leju, bet vecā siksna ieplīsusi un novalkāta.
Viņš nav varējis pieļaut, ka jaunajās ūziņās būtu jāliek vecā josta, tālab devies jaunas meklējumos. Ātri vien atradis firmas «Hugo Boss» pakaļdarinājumu, pārdevējs naski izrādījis, cik labs ir ādas izstrādājums, tuvu oriģinālam. Demonstrējis atvēršanu, aizvēršanu, garumu mainīšanu un vēl uzskaitījis visādus labumus. Imants vēl brīdi pakaulējies par cenu un, daudz nedomādams, iesaiņoto nelielo vīstoklīti iestūmis pie pārējiem pirkumiem.
Iestrēgst slēdzis
Viesnīcas numuriņā Imanta sieva, krāmējot čemodānus, par pirkumu atgādinājusi un novietojusi līdzās jaunajām biksēm, lai rīta agrumā, dodoties uz lidmašīnas reisu, nav tālu jāmeklē. Gaismai austot, Imants «uzštātējies» Honkongas pirkumos, patmīlīgi uzlūkojis sevi spogulī un nospriedis, ka šāds izskats viņa ego apmierina, un devies uz taksometru, lai brauktu uz lidostu.
Kad nonācis līdz drošības pārbaudes kontroles punktam, tās darbinieks aicinājis latvieti noņemt jostu un pēc tam soļot uz elektroniskajiem drošības vārtiem. Imants ar platu vēzienu ķēries pie jaunās bikšu siksnas, bet nav varējis to atvērt. Visādi izmēģinājis, bet neveiksmīgi. Kontroles dienesta pārstāvis lūdzis viņam sekot un pats Imantu pārbaudījis ar rokām, neko aizdomīgu neatrodot, novēlējis patīkamu ceļojumu. Tā kā lidostā bijušas garas rindas, Imants un Mirdza līdz lidmašīnai nonākuši, kad jau skanējis pēdējais aicinājums uz reisu, un par jostu nav bijis laika domāt. Ieņēmuši savas vietas lidmašīnā, uzelpojuši un sākuši nedaudz vairāk par desmit stundu ilgo lidojumu.
Ar sievu tualetē
Nemiers baušķenieku sācis urdīt jau pēc pirmās stundas, kas pavadīta gaisā. Josta bija savilkta par ciešu, spiedusi, radījusi pamatīgu diskomfortu. Gājis uz labierīcībām, bet bikses novilkt nav bijis iespējams. Ķimerējies, rāvis, spiedis, bet slēdzis bija nobloķējies. Nelielajām dabiskajām vajadzībām izlīdzējies ar rāvējslēdzēju, taču noskaņojums ar katru minūti noplacis. Imants stāvējis kājās pie savas sēdvietas un lūdzis Mirdzu, lai tā mēģina ar jostu ko izdarīt. Sieva nelabprāt «krāmējusies» ap vīra bikšu priekšu, jo bijis neērti, ka daudzi skatītāji noraugās divdomīgajā ainā.
Imants ierosinājis doties uz tualeti divatā, kam Mirdza vēl vairāk pretojusies. Taču nelaimīgajam vīram bijis vienalga, jo vairāk par visu viņš vēlējies atsprādzēt «Ķīnas brīnumu». Tomēr tas nebija pa spēkam arī Mirdzai, kura noskaldījusi – lai šo lietu atrisinātu, vajadzīgas šķēres vai tutenis. Tā kā lidmašīnā asiem priekšmetiem aizliegums, tos muļķīgi meklēt arī pie apkalpes. Imantam nekas cits neatlicis kā pamīšus stāvēt, sēdēt un atturēties no jebkādas maltītes, jo citādi ceļu līdz mājām nāktos pavadīt tikai vertikālā stāvoklī.
Situācijas atrisinātāji nav bijuši arī mājinieki, kas ar laba vēlējumiem un ziediem sagaidījuši Rīgas lidostā. Imants nodomājis – ja izcietis tik ilgu laiku, tad īso pārbraucienu līdz mājām nieks vien būs pārvarēt. Ticis savā virtuvē, Imants devies pēc Mirdzas nosauktā tuteņa un ar aso galu atskrūvējis nelaimīgo aizdari un aizmetis to istabas tālākajā stūrī, nosolīdams sev, ka «Ķīnas brīnumiem» sevi vairs nepakļaus.
