1979. gada decembrī padomju karaspēks iegāja Afganistānā. Līdz 1989. gadam valstī noritēja karš starp ASV atbalstītajiem islāma modžehīdiem (dēvēti par brīvības cīnītājiem) un PSRS draudzīgo Afganistānas kreiso valdību.
1979. gada decembrī padomju karaspēks iegāja Afganistānā. Līdz 1989. gadam valstī noritēja karš starp ASV atbalstītajiem islāma modžehīdiem (dēvēti par brīvības cīnītājiem) un PSRS draudzīgo Afganistānas kreiso valdību. Karā gāja bojā 1,5 miljoni cilvēku, no kuriem aptuveni 15 tūkstošu bija padomju karavīri.
1980. gada janvārī padomju armijas «palīgu» rindās draudzīgajai Afganistānai nokļuva arī baušķenieks NORMUNDS RIGASTS. Līdz dienesta beigām padomju armijā viņam bija palicis mazāk nekā pusgads.
– Kā jebkura militāra operācija, arī šī noritēja diezgan slepeni, turklāt ar padomju armijai raksturīgo neorganizētību. Ar vilcienu no Kaļiņingradas braucām uz Uzbekiju, kādu laiku bijām Termezā, tad naktī šķērsojām Amudarju un drīz nonācām Afganistānā. Mans uzdevums bija darboties ar mīnmetējiem, kurus līdz šim biju redzējis tikai filmās. Lai arī dienēt nācās ilgāk par noteikto laiku, no Afganistānas atgriezos dzīvs. Mājās gan pēc tam vēl vairākus gadus naktīs «karoju», jo nervi bija ļoti saspringti.
Vai nokļuvāt arī kādā reālā dzīvību apdraudošā situācijā?
– Noteikti. Viena epizode palikusi spilgti atmiņā. Mūsu bruņutransportieris iestrēga kraujas malā. Mums atlika divas iespējas – nogāzties bezdibenī vai arī kāpt ārā, atsedzot sevi dušmaņu lodēm, un mēģināt mašīnu glābt. Abos gadījumos mājup ceļotu cinka zārki: pirmajā tas būtu tukšs, otrajā varbūt kaut ko salasītu. Tomēr laime uzsmaidīja, aizā neiegāzāmies, lodes arī mūs neķēra. Līdzīgas epizodes bija vairākas. Kad devāmies uz Afganistānu, īsti vēl neapjautām, pat nezinājām, kas būs jādara. Tikai nonākot galā, sapratām, ka esam nokļuvuši karā.
Vai vēl jūtat šī kara sekas?
– Noteikti. Man reiz kāda mediķe tā arī pateica, ka Afganistānā padomju puišiem dotas narkotikas, lai drosme kara laukā nezustu. Tas nevarēja palikt bez sekām. Zinu vēl dažus vīrus Bauskā, kuri tolaik karoja.
Desmit gadu padomju karaspēks cīnījās Afganistānā, tomēr uzvara netika gūta. Kāpēc?
– Viens no iemesliem noteikti ir padomju armijas nepietiekamā kvalitāte, bet tas noteikti nav galvenais. Karš Afganistānā jau tolaik kādam noteikti bija izdevīgs. Tā aizsegā varēja «bīdīt» narkotiku biznesu, attīstīt militārās tehnoloģijas. Nesen kādā filmā apspēlēja variantu, ka no Afganistānas uz toreizējo Padomju Savienību cinka zārkos ceļoja narkotikas. Tā ir filmas autoru versija, bet kāpēc tā nevarētu būt patiesība? Un vēl es uzskatu, ka šiem ļaudīm nedod maizi, ūdeni, bet ļauj tikai karot. Krievu pusē cīnījās daži afgāņi, kad viņiem beidzās termiņš, viņi pārgāja dušmaņu pusē. Tur maksāja un, galvenais, tur varēja karot.
Kā raksturotu Afganistānu, kādu to tolaik redzējāt?
– Neko daudz neredzējām, mums tas gluži vienkārši nebija paredzēts. Tomēr iespaids man ir izveidojies. Ļoti nabadzīga zeme: kalni, tuksneši. Vīriešiem ir vairākas sievas, viņiem nav ko darīt, domā tikai par karošanu. Noteikti šo tautu tādu izveidojusi arī tur valdošā reliģija. Gan jau tur ir labi cilvēki, bet to noteikti ir maz, un mēs par viņiem nezinām.
Afganistānā noteikti mīt arī gaišas un prātīgas būtnes, tomēr Ņujorkas debesskrāpju iznīcināšana un simtiem cilvēku noslepkavošana tika organizēta tieši no Afganistānas. Tāda versija vismaz izteikta no ASV un sabiedroto puses. Jūs piekrītat šādam apgalvojumam?
– Es nemaz nebrīnos, ka tālibi kaut ko tādu spēj organizēt. Necilvēcīga rīcība afgāņiem nav sveša. Atceros, kā viņi apgānīja gūstā saņemtus krievu zēnus. Karotāju gars plus reliģiskais fanātisms ne to vien spējīgs īstenot.
Kā veiksies amerikāņiem Afganistānā?
– Es noteikti vēlētu viņiem veiksmi un priecājos par katru amerikāņu uzvaru. Patiesībā viņi šo karu sāka veiksmīgāk nekā krievi, vispirms bombardēja un tikai tad sūtīja iekšā karavīrus. Kaut gan tagad amerikāņiem jācīnās pret to, ko paši savulaik palīdzēja būvēt un organizēt, jo krievu kara laikā amerikāņi taču bija tagadējo tālibu priekšgājēju pusē. Grūti prognozēt, kā šis karš beigsies. Neticu, ka afgāņi mācēs un gribēs dzīvot mierā.
Ja tagad aicinātu doties uz Afganistānu, jūs brauktu?
– Tagad ne, bet pirms gadiem desmit, kad biju jaunāks… Ja mums būtu tāds komandieris kā mans tagadējais priekšnieks, arī bijušais militārists Guntars Žilinskis, tad mēs tur ieviestu kārtību.
***
Kad ieradāmies Afganistānā, parakstījāmies, ka ievērosim vairākus aizliegumus: neiet afgāņu mājās sieviešu pusē, neaiztikt parandžu, neielaisties nekādos darījumos ar vietējiem iedzīvotājiem, līdz ar tumsas iestāšanos postenī stāvošais uz jebko drīkst šaut bez brīdināšanas.
No N. Rigasta intervijas 1988. gada 23. aprīļa laikrakstā «Komunisma Ceļš»
***
Afganistāna – cīnītāju un narkotiku audzētāju zeme
Šīs valsts platība ir 648 tūkstoši kvadrātkilometru, iedzīvotāju skaits – vairāk nekā 25 miljoni. Afganistānā noteicošā ir musulmaņu ticība, kur vairākums (84%) ir sunnīti un 15 procentu šiītu. Vidējā dzimstība valstī – 5,8 bērni vienai sievietei. Vidējais dzīves ilgums vīriešiem 46 gadi, sievietēm 45. Pēc 15 gadu vecuma lasīt un rakstīt prot 15 procentu sieviešu un 47 procenti vīriešu. 1998. gadā pie varas nācis tālibu režīms, kas sievietēm atņem visas tiesības, valstī aizliedz alkohola lietošanu, nedrīkst klausīties un dziedāt dziesmas ar vārdiem, skatīties televīzijas pārraides.
Pēdējos gados Afganistānas ekonomika praktiski pārstājusi darboties. Vienīgais reālais, taču neoficiālais ienākumu avots – opija kontrabanda. Iekšzemes kopprodukts 1999. gadā uz vienu iedzīvotāju bija 800 dolāru (Latvijā 2000. gadā – 3013 dolāru). Naudas vienība – afgāns (viens dolārs atbilst aptuveni 47 tūkstošiem afgānu).
