Iecavas puses zemnieks J. Ērglis «Bauskas Dzīves» 10. jūnija numurā publicētajā viedoklī norāda uz tām šausmām, kas Latviju gaida pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (publikācija «Lauku attīstībai nav vīzijas», 10. lappuse).
Iecavas puses zemnieks J. Ērglis «Bauskas Dzīves» 10. jūnija numurā publicētajā viedoklī norāda uz tām šausmām, kas Latviju gaida pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) (publikācija «Lauku attīstībai nav vīzijas», 10. lappuse).
Bet kā to visu nepieļaut, zemnieks, iespējams, aizņemtības dēļ nav padomājis. Un tāpēc es nolēmu viņam palīdzēt.
Jāizvēlas tikai īstie saraksti
Nekas liels nav jādara. Tikai jāatrod brīvs laiks un Saeimas vēlēšanu dienā jānokļūst līdz tuvākajam vēlēšanu iecirknim. Tur jānobalso par kādu no Latviju glābjošām partijām. Es neieteiktu niekoties ar Zemnieku savienību, tāpat ar visām citām pedagogus, pensionārus, mediķus un brīvību sargājošām partijām. Domāt var sākt par LSDSP. Tur noteikti būs dižs cīnītājs pret zemes iztirgošanu visādiem Džoniem – Oskars Grīgs. Ivanus šis deputāts un zemnieka darbā pušu plīstošais cīnītājs savā kaismīgajā runā noteikti aizmirsa pieminēt.
Bet vislabākā izvēle ir ņemt PCTVL sarakstu un ar ļoti trekniem plusiem atzīmēt Ždanokas-Rubika kandidātus. Tikai šo ļaužu uzvaras gadījumā Latvija no visām J. Ērgļa rakstā minētām šausmām tiks atpestīta. Un nebrauks vairs pie mums Eiropas komisāri un dārgi apmaksāti konsultantu bari. Atbrauks brālīgi, nesavtīgi, par velti, idejas vārdā strādājoši brālīgu tautu komisāri, eksperti, konsultanti. Un nebūs vairs, ak, šīs šausmas, jādomā, kuru nešķīsto rietumnieku ražojuma traktoru izvēlēties. Būs vienas vienīgas, vienas kaimiņzemes vārdā nosauktas firmas ražojums. Un vēl katrs pircējs saņems tās tautas vēlēta dižā vadoņa (varbūt pat agronoma!) apmaksātu bezmaksas konsultāciju. Tad varēs «ražot» kartupeļus neierobežotā daudzumā, jo otra labākā, aiz Kirhenšteina, valdība Latvijas vēsturē būs atteikusies no virzības ne tikai uz «elles ķēķi» – ES, bet arī uz NATO.
Vai tas būs glābiņš?
Ja Dievs dos valdībai prātu, tā aicinās atpakaļ uz Zālītes mežos esošām, bet nozīmi mainījušām divām iestādēm to bijušo saimnieku pēctečus – tādus smukus, bet, galvenais, ļoti ēdelīgus jaunekļus, 18 – 20 gadu vecus. Tad ar ES neapmierinātie varēs justies kā paradīzē. Atliks vien sabērt kaimiņvalsts vārdā nosaukto traktoru piekabē (par velti komplektā uzdāvināto) kartupeļus un līdz šo iestāžu vārtiem aizvest. Cik daudz šādu iestāžu var būt Latvijā, un cik daudz ēdelīgu jaunekļu un viņu pieskatītāju ar visām ģimenēm var sabraukt! Kādas perspektīvas mūsu zemniekiem! Turklāt nevienas kvotas, nekādu prasību. Tā mūsu svētā govs – lauksaimniecība – tiks glābta no iznīcības. Visu citu valstu lauksaimniecība ES ir gājusi uz attīstību, bet mēs taču esam izņēmums. Mums vajag daudz ēdāju uz vietas, lai mūsu zemniekiem, kā E. Virzas apdziedātos laikos, nav jāmokās ar speķa un sviesta eksportu.
Šausmas par mums pašiem
Es, tāpat kā Ērgļa kungs, zinu, ka E. Virzas apdziedātos laikos mēs ražojām dikti daudz pārtikas. Ēdām paši un pārdevām citiem – arī vieniem tādiem pircējiem, kas, mūsu speķi un sviestu saēdušies, parakstīja vienu smuku papīrīti (laikam jau lai tie labumi citiem tiktu un mūsu zemniekiem tirgus paplašinātos). Drīz mēs ieguvām ļoti daudz ēdāju. Tik daudz, ka nespējām pabarot. Tik daudz, ka paši par ēdamo palikām.
Es zinu, ka īpaši pēc 1934. gada 15. maija mūsu vadonis tālāk par savu sētu nedomāja. Mēs ražojām daudz speķa, sviesta un cukura un «spēku meklējām sevī». Tas ir tas, ko Krievijai no mums vajadzēja toreiz un vajag arī pašlaik. Ar ko tas beidzās, mēs visi zinām.
Es to visu atceros un pārdomāju varbūt tāpēc, ka man nav aktuāla kartu- peļu realizācija. Mani tas neapmierina.
J. Ērglis šausmas saskata Eiropas Savienībā. Es šajos gados, iepazīdams Latvijas vēs- turi, šausmas saskatu vienā daļā latviešu. Tādu latvie- šu, kas tālāk par savu kartupeļu lauku nav spējīgi domāt.
