Izglītības iestāžu vadītājiem, īpaši laukos, pašlaik ir ļoti grūti strādāt. Smago vezumu Bauskas novada pagastos uzņēmušās vilkt dāmas. Lai šajos laikos vadītu skolu – tur jābūt dzelzs lēdijai! Ir jāpiemīt milzīgām izsišanas spējām, jābūt teju augstākajai ekonomiskajai izglītībai, ja vien iespējams, jārod ietekmīga politiskā aizmugure.
Īpaši smags mācību iestādēm rādās jaunā mācību gada sākums. Valsts politika ir nepārprotama – laukos skolām nebūt, vismaz ne vidusskolām un pamatskolām. Tas ir teju vienīgais veids, kā panākt izdaudzināto algu pielikumu skolotājiem – samazinot izglītības pieejamību laukos. Sākumskola pašlaik tiek pasniegta kā vislabākā pastāvēšanas iespēja pagastos.
Ja kāds domā citādāk – galvu nost! Negatīvā nostāja ir nepārprotama arī vietējo amatpersonu līmenī. Šonedēļ peramā zēna, šoreiz meitenes, lomā nonāca kādas lauku pamatskolas direktore. Viņas lielais «noziegums» – uzdrīkstēšanās sapņot par pamatskolas saglabāšanu. Skaļi izteiktā iecere izpelnījās pamatīgu kritiku. Turklāt lauku skolas direktorei nav izredžu sagaidīt atbalstu no deputātiem – pilsētas izglītības iestāžu vadītājiem. Arī viņiem primāra ir savas skolas pastāvēšana un audzēkņu skaita nodrošināšana.
Tiesa, daudz noteic dzīves situācija, tostarp joprojām izmirstošie Latvijas lauki. Tādēļ skolas direktorei mūsdienās jābūt ne vien sava pagasta un aroda patriotei, bet finansiālajā nabadzībā jāpaveic teju neiespējamais – jānodrošina skolotājiem alga, darbs un vēl jādomā par mācību kvalitāti. Tādā cīņā direktore nedrīkst palikt viena. Svarīgs komandas darbs, amatpersonu ieinteresētība, nenovērtējama būtu pagasta vadības palīdzība, domājot par savu ļaužu atvasēm. Arī vecākiem taču būtu kas sakāms, lai bērnus pārāk ātri neizgrūstu no dzimtās mājas miera un drošības.
