Dabas stihija, nevis gadalaiks Latvijā ir ne tikai ziema. Nu šis gods pienākas arī pavasarim.
Dabas stihija, nevis gadalaiks Latvijā ir ne tikai ziema. Nu šis gods pienākas arī pavasarim. Kamēr ir dubļi, pavasara šķīdonis, lauku ļaužu dzīvei jāapstājas. Jāatliek braucieni pa tūkstošiem bedrīšu “izrotātiem”, sabrukušiem grantsceļiem, nedrīkst slimot, sev un lopiņiem pārtiku gādāt, ne ciemos, ne uz galvaspilsētu doties. Jāslēdz sabiedriskā transporta maršruti, jauni un veci automobiļi jāatstāj pagalmā, jāvēro debesis un jāgaida, kamēr zeme nožūs.
Tad tās pašas “nekādas” šķembas, no vienas ceļa malas uz otru stumdīdami, pa brauktuvēm aiztrauksies greideri. Lielajās bedrēs iebērs pāris grants vai smilšu kravu, mazākās šķietami pielīdzinās. Inflāciju piesaukdami un pakalpojumu dārdzību daudzinādami, valsts ceļu apsaimniekotāji uzskaitīs tos tūkstošus, par kuriem plānots piecus sešus grantsceļu kilometrus salāpīt.
Tiks radīta padarītā darba ilūzija un ceļu uzturētāji varēs mierīgi gaidīt nākamo lietus periodu, arī rudeni. Tad, ziemas kupenu aizšķūrēšanai taupīdamies, tāpat nedaudz pastumdīs dubļus, oļus un akmeņus pa tiem pašiem izdangātajiem ceļiem. Līdz atkal, neviena neparedzēta, neplānota, budžetā neiekļauta, sazin no kurienes klāt būs negaidītā stihija – pavasaris.
Ir tikai viena cerība – varbūt pavasara stihija nākamgad neatnāks. Ja nu ziedonis atkal nākamgad būs klāt, laucinieki, ziniet, jums šajā laikā nav ļauts dzīvot – “jāizslēdzas”.
