Kad sestdien atnācu no pilsētas egles iedegšanas Bauskas Rātslaukumā, televīzijā rādīja kādu amerikāņu Ziemassvētku filmu. Tur jauns vīrietis skeptiski sacīja: «Nekad neesmu sapratis tos eglīšu iedegšanas svētkus – kāds iesprauž kontaktu, un visi aplaudē…» Meitene viņam oponēja: «Bet tas ir brīdis kopābūšanas izjūtai, kas ir tik brīnišķīga!» Un viņa viena aizgāja uz pilsētas egles iedegšanu, tur sanākušie kopienas ļaudis cits ar citu sasveicinājās, priecājās par satikšanos, aplaudēja spuldzītēm Ziemassvētku kokā un nodziedāja kopīgu dziesmu.
Šī kopābūšanas un kopdziedāšanas aina man atsauca atmiņā kora «Balsis» Ziemassvētku koncertus Anglikāņu baznīcā Rīgā. Koncertu noslēgumā tiek nojauktas robežas starp klausītājiem un mūziķiem, un visi vienojas kopīgā dziedāšanā, populāras svētku dziesmas apmeklētāji dzied kopā ar koristiem un kopīgi bauda Ziemassvētku našķus. Un ir tā, ka negribas doties projām.
Dažkārt cilvēks nokļūst kādā vietā, kur pašam diezin kāpēc rodas izjūta, ka viņš te piederīgs. Tā arī ar koncertu Anglikāņu baznīcā, tā ar eglītes iedegšanas svētkiem Bauskā – kaut arī rūķiem scenārijs bija samērā naivs un paredzams, mēs visi kopīgi stāvējām, klausījāmies, skatījāmies, lietusgāzē izmirkuši slapji, aplaudējām. Jutāmies te piederīgi, kaut kas urķējoši piesaistošs ir šajos egles iedegšanas svētkos. Varbūt tiešām – gribas būt klāt, būt kopā, būt piederīgiem. Varbūt tiešām – šajos sen zināmajos un prognozējamos rituālos slēpjas kāds brīnums.
Decembris vispār ir tāds īpašs mēnesis, un to gribas izdzīvot kā svētku un kopābūšanas laiku. Gribas gūt prieku, ko sniedz kopā pavadīti mirkļi. Lai tā arī izdodas!
