Nule atkal sajutos kā padomju cilvēks, kaut jau gadsimta ceturksni dzīvoju, strādāju, cenšos padarīt labāku latviešu nācijas neatkarīgo valsti. Sajutos tikpat nesvarīga, nenozīmīga, varas ignorēta un negribēta kā naftas un gāzes industrijas uzturētajā padomju sistēmā, kaut arī neatkarīgās valsts Saeimas deputātus algoju ar saviem nodokļiem.
Uzzinot parlamenta lēmumu tomēr izslēgt no vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma grozījumiem iepriekš atbalstīto normu, kas ļautu «pilsoņiem bez latviskas izcelsmes» pasē tautības ailītē ierakstīt «latvietis», atcerējos paziņas stāstu par Valdi Bērziņu, kas padomju laikā vienkārši pārtulkots par «Vladimiru Berezinu», vieglu roku aizslaukot nebūtībā tobrīd vienīgo atlikušo latviskuma zīmi, jo dzimto valodu izsūtījuma dzirnavās cilvēks bija aizmirsis. Tikpat vieglu roku mūsu šķietami rietumnieciski demokrātiskās valsts tautas priekšstāvji aizslauka miskastē, iespējams, vairāku paaudžu līdzcilvēku vēlmi beidzot stingri apliecināt savu piederību izmirstošajai latviešu nācijai. Tie ir vecticībnieki un ebreji, kas Latvijas teritorijā reiz glābās no represijām dzimtenē, krievi, ukraiņi un baltkrievi, kas mums līdzās stāvēja barikāžu laikā, pēdējā desmitgadē sastapti jauni «nelatviešu» profesionāļi, kas latviski runā un raksta labāk nekā varas krēslos joprojām ieķērušies padomjlaika funkcionāri, nemaz nerunājot par lojalitāti valstij un vēlmi pilnveidot sabiedrību ar labiem darbiem.
Patiesībā arī mana paaudze un vēl pāris jaunākas nav «latvieši». Mēs esam padomju cilvēki, jo tā bija rakstīts mūsu pirmajās pasēs. Šķiet, tāpēc arī šāds lēmums – tik ciniski tuvredzīgi Latvijas demogrāfiskajā situācijā varēja nobalsot vienīgi postpadomju cilvēki, un zīmīgi, ka šajā balsojumā sakrīt gan Nacionālās apvienības un Zaļo un zemnieku savienības, gan «Saskaņas» viedoklis.
