Gadījumam liels spēks. Bieži nejaušība pārvērš dzīvi vai piespiež tevi izdarīt izvēli, mainīt savu attieksmi, ko citādi būtu čammājies veikt gadiem ilgi.
Gadījumam liels spēks. Bieži nejaušība pārvērš dzīvi vai piespiež tevi izdarīt izvēli, mainīt savu attieksmi, ko citādi būtu čammājies veikt gadiem ilgi.
Daži gadījumi iz dzīves, kas ienesuši savas korekcijas. Ja nebūtu šo nejaušību, rīcība būtu cita, attieksme un arī zināšanas tāpat.
Pa Rīgas ielām nebraukšu
Autovadīšanu atsāku pēc divdesmit gadu pārtraukuma. Arī dzīves gadījums piespieda. Tomēr pilnīgi noteikti zināju, ka pa Rīgas ielām nekad nebraukšu, to arī nemitīgi sev un citiem iegalvoju. Sestdienā vedu kolēģi uz lidostu, protams, pa visklusāko apvedceļu – no Iecavas nogriezu uz Plakanciemu un tad tālāk līdz lidostai. Viss izdevās ļoti labi, uz Jūrmalas šosejas gan to automobiļu bija pavairāk, bet galā tikām.
Atceļā arī bija labs nodoms doties pa to pašu maršrutu caur Plakanciemu, astoņus kilometrus tur tāds sliktāks zemesceļš, toties mani citi netraucē un es viņus arī ne. Diemžēl ar labiem nodomiem ceļš mēdz būt uz elli bruģēts – attapos, ka šoseja mani jau Rīgā ievedusi. Piespiedu gadījums, neomulīga jušana. Taču neatstāšu mašīnu ielas vidū un nedošos uz autoostu… Turpināju vien vadīt auto pa Rīgas ielām un patiesībā bez jelkādām problēmām izbraucu uz Bauskas šosejas. Droši vien darbdienas vakarā tik gludi nebūtu gājis, toties tagad zinu, ka sestdienās pa Rīgu varu stūrēt. Nebūtu šī gadījuma, droši vien nesadūšotos… Zinu daudz autovadītāju, kas baidās no Rīgas ielām, novēlu viņām šādu “tā gadās”.
Ko var gribēt par 29 latiem!
It kā jau vispārzināma lieta, ka veikalos, īpaši lētajos, jāiepērkas ļoti uzmanīgi. Jāizpēta derīguma termiņi, mugurā velkamās preces kārtīgi jāizcilā un jāpiemēra. Tomēr ikdienā esam steidzīgi.
Piektdienas vakarā vajadzēja “nosist laiku” Rīgā, lai pēc iespējas vēlāk izbrauktu no galvaspilsētas uz Bausku, būs mazāk mašīnu. Vazājāmies pa “Maximu”. Tur arī kaut kādi apģērbi izkārti, pamanījām ļoti stilīgus un fifīgus kažociņus. 29 lati! Par tādu cenu var nopirkt, ja arī pēc nedēļas izjūk, nebūs lieli kreņķi, vismaz kādas pārmaiņas. Neatradu nekādas “birkas” ar norādēm par ražotājvalsti, ne arī par kopšanu, tīrīšanu. “Nu jau gan sadomājies – par 29 latiem lai būtu vēl kādas norādes!” tā mani audzināja draudzene, kura ar preci jau devās uz piemērīšanas kabīni.
Tajā viņa grozījās spoguļa priekšā, es vēroju. Kažociņš “sēdēja” kā uzliets, labāku izskatu nevarētu vēlēties. Nu jāņem! Bet tad es (pati sev par brīnumu) pamanīju, ka viena piedurkne ir vismaz par trim centimetriem īsāka nekā otra. Jā, uzkrītoša asimetrija. Varbūt tas ir kāds modes kliedziens, tomēr šādu preci nepirksim… Draudzene ģērba nost kažoķeli un… novaidējās, jo viss kostīmiņš bija baltām pūkām noķērnēts. Kažociņš vēl turklāt meta villu. Pēc šī gadījuma sapratu, ka vismaz ilgam laikam būs mācība – lētās precēs noteikti ir apslēpts kāds āķis, tās nedrīkst eiforiski pagrābt no plaukta. Jo īstenībā viss maksā tik, cik maksā.
Vētrainas darbdienas
Pasaule gan globalizējas un unificējas, tomēr joprojām esam atšķirīgi un dažādi. Gadījuma pastāsts par kādu tautieti no Austrālijas, kurš pārcēlās uz šejieni dzīvot un strādāt.
Pēc pirmajām darbdienām šeit viņš sajūsminājās: “Nekad nespēju pat iedomāties, cik Latvijā interesanta dzīve rit birojā! Atnāk kolēģis un sāk pārējiem stāstīt, kā viņu satriekusi sievas neuzticība. Pārējie metas viņu balstīt un aizstāvēt. Tad kolēģei bērns saslimis, citas dod padomus, kā ārstēt. Vētraina darba dzīve te jums ir. 30 gadu nostrādāju Austrālijā, tur birojos nekad neviens tā neapsprieda mājas dzīvi, bija tik garlaicīgi… Nebūtu nokļuvis šeit, nekad neuzzinātu, ka mēdz būt arī tā.”
Jā, cik arī man nācies būt mācību praksēs Rietumvalstu birojos, tur tiešām nedzirdēju runas par sievām, vīriem, bērniem un slimībām. Darba laiks – darbam. Apspriežamās lietas – par darbu un netika reducētas uz personisko. Tomēr tajā visā izpaudās arī rietumnieciskā atsvešinātības kultūra. Vai gan citādi austrālietis tā sajūsminātos par Latvijas biroju dzīvi? Šis gadījums man vismaz liek vērtēt, ka ideālākais būtu prasmē līdzsvaroti savienot abu kultūru modeļus, uz ko mums vajadzētu tiekties.
