Nolikti ziedi uz kritušo latviešu karavīru atdusas vietām. Viņi, skatoties «sarkanai nāvei» acīs, negrieza muguru, lai bēgtu, jo ticēja, ka ne viena lode, ne tūkstošiem ložu nespēs iznīcināt to gaišo spēku, kas mājoja īsta brīvības cīnītāja sirdī!
Nolikti ziedi uz kritušo latviešu karavīru atdusas vietām. Viņi, skatoties «sarkanai nāvei» acīs, negrieza muguru, lai bēgtu, jo ticēja, ka ne viena lode, ne tūkstošiem ložu nespēs iznīcināt to gaišo spēku, kas mājoja īsta brīvības cīnītāja sirdī! Tūkstoši krita, tomēr tūkstoši dzīvo! Dzīvo, lai Dzimtenei atdotu atlikušos spēkus. Lai mantojums, kuru no tālās pagātnes līdz šim brīdim sargājuši mūsu tēvi un tēvu tēvi, nenonāk slepkavu un nodevēju rokās. Lai to nosargātu, mēs nedrīkstam ticēt meliem un jaukiem solījumiem, kuri netiek pildīti.
1953. gadā Čurbainuras lēģerī uzrakstītās dzejas rindas, šķiet, varu attiecināt arī uz šodienu:
Mosties, tauta, važās kaltā,
Kapu ienaidnieks tev rok.
Tā kā ziedi rudens salnā
Spēki tavi ātri plok.
Mosties! Sarauj važas smagās,
Kuras tavu brīvi skauj.
Skaties! Visas pilnās vārpas
Tu priekš ienaidnieka pļauj.
Bet no zobena, kas pacelts
Augstu tev pār galvu jau,
Nebaidies, tas drīz tiks nolaists,
Jo tā asmens ass vairs nav.
Laika gars to trulināja,
Lai tas nespētu vairs cirst.
Tagad jau no asmens asā
Lēni ruda rūda birst.
Domas spaidiem neapturēt,
Viņām savās tālēs skriet,
Lūpām, kurām teikts bij klusēt,
Tagad pienācis laiks smiet!
Protams, lai varētu būt
priecīgi un līksmi smiet, mums būs jāpārvar daudz šķēršļu, jo uz brīvību mūsu mazajā Latvijā ne visi raugās vienādi. To mēs redzējām pie padomju «brīvības pieminekļa» uzvaras svētkos Rīgā.
Cerēsim un visiem spēkiem gādāsim, lai asinis, kas izlietas pēdējo cīņu laikā, nebūtu velti slacījušas Latvijas zemi!
GAUJMALIETIS
