Bauskas pamatskolas un 1. vidusskolas absolvente apgāda «Zvaigzne ABC» Ārējo sakaru daļas vadītāja Ruta Keiša Rīgā strādā vairāk nekā desmit gadu.
Bauskas pamatskolas un 1. vidusskolas absolvente apgāda «Zvaigzne ABC» Ārējo sakaru daļas vadītāja Ruta Keiša Rīgā strādā vairāk nekā desmit gadu. Jau pirms Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļas absolvēšanas viņa bija izmēģinājusi darbu avīžu redakcijās. Tomēr pēc žurnālista diploma saņemšanas Ruta darba gaitas saistīja ar izdevniecību «Liesma». Tā grāmatniecībā aizritējis gandrīz 15 gadu.
Rutas klusais vaļasprieks ir dzeja. Viņa savulaik darbojusies arī Bauskas rajona literātu apvienībā, vārsmas publicētas vietējā laikrakstā. Tagad dzejoļus raksta tikai sev.
Grāmatniecība jāuzskata par īpašu kultūras procesa daļu. Varētu pat sacīt, ka neviena cita joma neaptver tik plašu sabiedrību un nav tik pārskatāma. Kā tu jūties šajā «laukā»?
– Man patīk šis darbs. Varu gan atzīties, ka bija laiks, kad gribēju pamest grāmatniecību. Tomēr neveiksmīgais mēģinājums citā «lauciņā» ļāva saprast, kur jūtos vislabāk. Grāmatas veidošana un sagatavošana izdošanai ir visos posmos labi saskaņots komandas darbs. Kompromisu mākslai un pleca izjūtai ir liela nozīme, jo jāapvieno radošā iecere ar tehnoloģiskām iespējām. Pašlaik vēl jādomā par mūsu uzticīgo lasītāju pirktspēju, kas diemžēl ir visai ierobežota.
Kādas ir tavas darbdienas Baltijas lielākajā izdevniecībā, «Zvaigznē ABC»?
– Manos pienākumos ietilpst sarunas ar ārzemju partneriem par grāmatu izdošanu, līgumu slēgšana, kopdruku organizēšana. Sarakste, protams, notiek angļu valodā ar elektronisko pastu un faksu. Jāstrādā arī ar redaktoriem un autoriem. Slēdzot līgumus par licences saņemšanu, domāju par to, kas grāmatu tulkos. Nenoliegšu, ka pēc studijām Anglijā, sākot darbu apgādā «Zvaigzne ABC», nonācu vidē, kur jau daudz kas bija iedibināts un nebija problēmu iejusties tajā. Priecājos, ka esmu kopā ar pieredzējušiem, ļoti zinošiem kolēģiem.
Vai atceries, kā sākās tavs ceļš grāmatniecībā?
– «Liesmā» strādāju no 1985. gada, bet Atmodas sākumā nokļuvu kritikas un literārā mantojuma redakcijā. Mums bija liela vēlēšanās paplašināt mantojuma izdošanas programmu. Man tolaik bija darbs pie Leonīda Breikša krājuma «Gaismas ceļš», Edvarta Virzas un Jāņa Veseļa izlasēm, pie Īvandes Kaijas «Jūgā». Bija liela perspektīvas un varēšanas izjūta, beidzoties tiem laikiem, kad tik maz ko drīkstēja. Pēkšņi visas slūžas vaļā… Viss lasāms, visi aizliegtie latviešu trimdas autori pieejami. To visu gribējās laist klajā jo drīzāk. Taču «Liesma» aizvien vairāk sašaurināja darbību, jo par regulējošo sviru kļuva nauda. Šis nosacījums ir spēkā joprojām: vari samaksāt par autortiesībām, vari izdot grāmatu. Nav naudas – nevari neko. Reizēm nomāc tas, ka maksājam pārāk lielas nodevas tirgum. Īpaši jau daiļliteratūrā.
Vienu gadu esi izglītojusies Anglijā, Oksfordas Izdevējdarbības studiju centrā.
– Pēc veiksmes Sorosa fonda-Latvija rīkotajā konkursā studēju Oksfordas Mākslas, mūzikas un izdevējdarbības skolā. Bija vērtīgi uzzināt, kā angļi to dara, ko viņi domā par grāmatu izdošanu. Es atbraucu mājās ar lielu iekšēju mieru, domājot par profesionālām lietām un cilvēkiem. Šīs studijas deva arī pārliecību par to, ka mēs nestrādājam slikti un ka grāmatas nebūt negrasās atdot savu vietu tikai modernajām tehnoloģijām. Anglijas grāmatizdevējiem pieder pasaules tirgus, un dažs pat nekautrējas atzīt, ka izputētu Latvijas mazajā tirgū. Viņi ir pārsteigti, kā tik daudzi Latvijas grāmatizdevēji var strādāt tādā mazā mērogā. Pārliecinājos, ka mēs daudz ko darām tikpat labi kā angļi un vācieši, dažas lietas pat labāk par viņiem, kaut arī jauno tehnoloģiju iegādē nevaram sacensties. Pagaidām…
Man patika diskusijas, kad es varēju stāstīt par mūsu grāmatniecības eiropeisko pieredzi, varēju parādīt lieliskus šodienas izdevumus. Arī tagad, ikdienas saskarē ar angļu, franču, amerikāņu izdevējiem un autortiesību īpašniekiem, pārliecinos, ka mūsu grāmatas spēj iepriecināt ārvalstu kolēģus. Piemēram, Viljama Stairona «Sofijas izvēle», Herbjorgas Vasmu «Dinas grāmata».
uu Tev izdevies iepazīt pasauli, tu piedalies starptautiskajos grāmatu gadatirgos. Vai neesi sajutusi vilinājumu pēc Eiropas?
– Eiropa jau tepat vien ir… Bet es nespētu dzīvot tālumā no Latvijas, un pašlaik visa pasaule ir problēmu pilna. Man nevajag viņu labumus, man šeit vajag dzīvot un strādāt. Jādomā, kā Latvijā ienest vairāk labā un progresīvā, bet diemžēl apdullinošā subkultūra mūs sasniedz ātrāk. Garīgais imūndeficīts ir daudz bīstamāks nekā materiālais trūkums.
Tu allaž esi atradusies radošā sabiedrībā, varbūt tādēļ asāk to uztver?
– Droši vien, ka daudz ko sajūtu pārāk asi. Arī sadzīvē. Bet – neviens nav izaudzis bez maizes un grāmatas, tās abas vislabāk padodas dzimtajā zemē. Un ir svarīgi, ar kādiem cilvēkiem kopā dzīvo un strādā. Man tiešām ir laimējies. Gan tad, kad studiju gados darbojos tā laika, astoņdesmito gadu, «Literatūrā un Mākslā», gan vēlāk izdevniecības darbā. Sastaptās personības bijušas interesantas un mani rosinājušas.
Ko tu vari sacīt par saviem novadniekiem?
– Īpaša vieta un nozīme ir baušķeniekiem, ar kuriem kopā ceļojām pa Sibīrijas upēm un Ziemeļu kalniem. Ārkārtējos apstākļos iepazīt cilvēku ir gluži kas cits, nekā būt kopā ikdienā. Ar smalku inteliģenci un dziļu erudīciju mani suģestējuši Rūta un Uldis Eimusi. Daudzi ir palīdzējuši šajā trakajā pasaulē kaut ko saprast.
Taču visvairāk man veicies ar vecākiem, mammu un audžutēvu, Liliju un Alfrēdu Pīlupiem. Izglītību dod skola, bet iespējas dod vecāki. Paldies viņiem.
