Atšķirīgas ir mūsu zināšanas, reliģijas izpratne, dažāda arī attieksme.
Atšķirīgas ir mūsu zināšanas, reliģijas izpratne, dažāda arī attieksme. Tomēr pavisam maz atradīsies tādu cilvēku, kuri nebūs jutuši saikni ar augstākajiem spēkiem, vienalga, kā šī saskarsme izpaustos. Pārdomās, lūgšanās, dvēseles mierā un, varbūt gluži pretēji, – nemierā. Pastāv daudz veidu, kā sevī iepludināt garīgumu, kā nokļūt līdz atklāsmei, bet tas ir darbs ar sevi, kuram bieži vien laiku neatrodam. Jā gan, par to vairāk jādomā šajās dienās, kad Latvijā gatavojas sagaidīt Tibetas dalailamu. Tā ir unikāla personība, kas pārstāv apspiestas valsts emigrācijas valdību, kuru neatzīst neviena pasaules valsts, taču augstu novērtē dalailamas miermīlīgo cīņu par Tibetas autonomiju.
Rīgā jau ieradušies mūki, kuri veido mandalu – īpašu apli no dažādu krāsu smiltīm, kas nepieciešams garīgā rituālā. Daudzi gaida 21. jūniju – pirmo dienu, kad dalailama nāks ar savu vārdu. Viņu grib redzēt un dzirdēt ne tikai tie, kas kaut ko zina par budismu, reliģiju, kuru sludina dalailama. Viņa pārstāvis Austrumeiropā un Baltijas val- stīs Čhime Čhoekjapa intervijā «Sestdienai», kas publicēta laikraksta 9. jūnija numurā, ir teicis: «Budisms ir dzīves stils. Personīgi uzskatu, ka tas ir veselais saprāts. Tas ir visai tuvs ateismam. Jums nav jātic nekam. Jums ir tikai jāizlemj, kas, jūsuprāt, ir pareizais. Jūsu dzīvē nekas nav pašsaprotams, visu laiku ir jādomā.» Šie teikumi ir sīks fragments no divas lappuses garā teksta, kas piesātināts ar atziņām. Tās var pieņemt, noraidīt, iebilst, bet tikai pēc tam, kad būs domāts.
Vai iespējams kas atklātāks par katra paša domām? Var izlikties saskarsmē ar citiem, var slēpties aiz vārdiem, bet domas paliks kā tīrradnis sevī. Visu mūžu tās mācāmies sakārtot, labi, ja atrodam kādu garīgu palīgu. Šajā ziņā nevienam nav ierobežojumu, un izvēle ir tik plaša, vien jāatrod sev piemērotākais. Garīguma interpretācijas ir bezgala daudzveidīgas, un, pasaulei paplašinoties, Rietumu civilizācija meklē dvēseles stiprināšanu Austrumos, tajās vietās, no kurienes nāk Tibetas dalailama. Laimīgas kļūst tās būtnes, kurām izdodas sasniegt skaidrību un harmoniju ar šo pasauli.
Apbrīnoju cilvēkus, kuri patvērumu atrod pie Dieva. Nesen pāršķirstīju kādas sievietes dienasgrāmatu, kas rakstīta 1942. gadā. Tajā izlasīju šādus vārdus: «Kur gan svētdien ir jāiet, lai iegūtu dvēseles atpūtu, – uz baznīcu. Baznīca ir tā vieta, kur cilvēks var atstāt un izsūdzēt savam Dievam visas bēdas, ciešanas un grēkus; gūt jaunu sirdi: brīvāku, labāku, pilnu mīlestības…» Gūt jaunu sirdi… Tā pati vecā pukst krūtīs. Katrs taču domājam un jūtam citādi, svarīgākais, lai būtu gaišums, tā vecā jaunā sirds…
