Rajona Skolu valde saņēmusi vairāk nekā 500 bērnu rakstītās vēstules tēviem.
Rajona Skolu valde saņēmusi vairāk nekā 500 bērnu rakstītās vēstules tēviem. (Par šo akciju rakstīts «Bauskas Dzīves» 17. septembra un 15. oktobra numurā, lappusē «Ģimene. Manas mājas».) Katra vēstule ir īpaša un ļoti atšķirīga no pārējām. Katrā ielikts kāds bērna dvēseles stariņš – mīlestības, piedošanas un ticības kamoliņš. Tā katra ir kā stāsts par bērna emocionālo – pārdzīvojumiem un jūtām piesātināto – pasauli.
Mazākie bērniņi raksta ļoti mīļus apcerējumus un gandrīz katrā no tiem var lasīt: «Tēti, es tevi ļoti, ļoti mīlu. Mīlu tevi tādu, kāds tu esi.» Lielāki bērni sāk uzdot jautājumus: «Bet kāpēc tas tā? Kāpēc?» Tik daudz jautājumu, tie seko cits citam, bet nav atbilžu. Bērni meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem: «Kādēļ manai drošības zemei ir saļodzījušies pamati?» Meklē atbildes, lai saprastu, kādēļ pieaugušie reizēm rīkojas tik muļķīgi un kādēļ nepaprasa bērnam viņa domas, vēlmes, uzskatus. Bērni vēstulēs pauž savu atstumtību no vecākiem, neizjūtot sevi kā vienu no ģimenes. Vēstulēs parādās bērna tiešā un nekļūdīgā izpratne par patiesību. Mazais jūt, ka viņu māna, bet nevar saprast – kādēļ. Un atbilde varbūt tiks meklēta visu mūžu!
Bērni precīzi un skarbi atspoguļo dzīves un savas ģimenes problēmas, kuras ir raksturīgas visai sabiedrībai. Bērni lūdz tēvus nedzert, nebļaut uz viņiem un nepazemot mammu, vairāk laika pavadīt kopā. Taču viņi labi saprot, ka tētim nav laika, jo jāpelna maizīte. Vēstulēs parādās jūtu polaritāte – vienlaikus neizmērojama mīlestība un naids. Daudzi apcerējumi rakstīti tēviem, kuri vairs ģimenēs nedzīvo. Bērni lūdz, lai tēti viņus neaizmirstu un biežāk atcerētos par viņiem, jo ļoti skumst un gaida.
Bezgala liels prieks lasīt vēstules, kas pildītas ar mīlestību, cieņu un pateicību tētim. Viņi raksta: «Mīļo tētuk, manu papucīt, daudzas bučas tev un paldies par visu.» Paldies tiek teikts par visu – par katru sīkumiņu, ko bērns ir ieguvis no tēva, no tiem neaizmirstamiem mirkļiem, kad tētis ir bijis blakus. Daudzi bērni šos kopā būšanas brīžus atceras kā neizmērojamu bagātību.
Neviena vēstule nav pavirša vai rakstīta vienkārši tāpat. Katrā vēstījumā bērni apstiprina tēva lielo nozīmi ģimenē un attiecībās ar bērnu. Es nebiju gaidījusi tik emocionāli spēcīgas un patiesas vēstules. Katra no tām ir īpaša. Gribētos, lai katrs tētis izlasītu viņam rakstīto vēstuli, jo tajās ir vārdi: «Zinu tikai to, ka tu esi un vienmēr būsi.»
Aicinu visus tēvus 13. novembrī plkst. 11 uz Tēvu konferenci Bauskas 2. vidusskolā, lai visi kopā meklētu atbildes uz bērnu uzdotajiem tūkstoš jautājumiem.
Ar cieņu – I. RAUDA,
Skolu valdes psiholoģe