Esmu atteikusies no neitralitātes un uz jautājumu – par ko balsot? – mēģinu ar skaidrojumiem ievirzīt līdzcilvēku domāšanu analītiskā gultnē, lai lēmums būtu pašu pieņemts, taču pamatots. Šoreiz galvenais, ko vēlētos likt pie sirds neizlēmušajiem – neļaujiet turpināt sevi mānīt! «Es balsošu par Lembergu!», «Es balsošu par Ušakovu!» saka gudras lauku sievas, piebilstot, ka viņām patīk Ventspilī vai Rīgas Spīķeros. Atvainojos, tieši kurā sarakstā šie vārdi atrodami? Tā nav nopietna attieksme – nosaukt par premjerministru kādu no malas, kas nav partijas vadītājs un pat ne deputāta kandidāts! Tā ir mānīšanās, lai ar kāda par nodokļu maksātāju naudu pirktu popularitāti iegūtu vairāk krēslu Saeimā un saglabātu «status quo», kad par zagšanu, krāpšanos, likumu piegriešanu pēc savas šnites nav jāatbild ne tiesas, ne labticīgo pilsoņu priekšā. Šai glumajai grupai pieder nacionāļi – Roberts Zīle jau kuro sasaukumu sēž siltā vietā Eiroparlamentā.
Pārskatiet informāciju par kandidātiem un bez žēlastības izsvītrojiet visus ar mazāko aizdomu ēnu par negodīgumu. Izsvītrojiet kaut visus, un, ja neticat nevienam, iemetiet urnā tukšu aploksni. Ieguvums no jūsu neizlēmības būs augstāks slieksnis sarakstu iekļūšanai parlamentā, tātad asāka konkurence starp kandidātiem.
Tiem, kuri atkal grasās balsot par padomju funkcionāriem, ieteiktu atmest mazohistisko nolemtību – «ir vēlētāja liktenis balsot un vilties». Šo vēlēšanu lielāko jautājumu nevar paslēpt. Ja būs jāizšķiras starp brīvu, kaut sarežģītu Latviju, vai nācijas bojāeju pie «lielā lāča», viņi izvēlēsies joprojām nepiemirsto, labi nodrošināto bezatbildību. Dažam jau ir prakse nacionālo pieminekļu nošķūrēšanā. Šoreiz izvēle ir grūta, tāpēc nežēlosim ne sevi, ne citus.
