Nule izskanējušais skandāls ar ārpusrindas ārstēšanu saņēmušo zaļzemnieku veselības ministru Gunti Belēviču atgādinājis mūsu ikdienas iezīmi, ko garastāvokļa nebojāšanas nolūkā liela daļa sabiedrības izvēlas nemanīt. Ja vien kāds teju ar varu neiebaksta to degunā, liekot kādu laiku pašausmināties par melīgajiem politiķiem, bet pēc tam aizmirstot to līdz nākamajai reizei.
Runa te nav par to, vai Belēvičs meloja. Vairākums publiski runājošo politiķu gan valsts, gan pašvaldību mērogā nesaka patiesību, bet bīda katrs savu taisnību veiklāk vai grambaināk atkarībā no mēles lunkanuma, pieredzes un temata. Šoreiz tracis izcēlās tāpēc, ka ministru pieķēra, turklāt pieķēra ar visiem, kas bija gatavi šīs nieka muļķīgās kļūmes dēļ melot kopā ar viņu. Mazliet neparasti skanēja demisionējošā ministra atkāpšanās runa, atzīstot melu ķēdes ierosināšanu, taču diez vai pat patiesa nožēla uzlabos Saeimas deputāta krēslu ieņēmušā politiķa ieradumus. Drīzāk ciešā ikdienas saskarsmē ar otrās neatkarīgās Latvijas praksē, iespējams, visglumākajiem demagogiem no ZZS Belēvičs tikai uzlabos savas prasmes, lai nākamreiz viņu melos vairs nepieķertu.
Mākoņainajam stāstam tomēr ir zelta maliņa. Belēviča draudi pierādīt tiesā, ka avīžnieki ir apmelotāji, visticamāk, sagruva pret kāda godīga, labi informēta avota vēstītās patiesības klinti, kas neļautu žurnālistiem prāvā zaudēt. Tā ir cerība ikvienam, kurš baidās celt gaismā kāda cita lēmumu pieņēmēja negodīgu rīcību, ka viņa vai viņš reiz varēs pastāstīt patiesību, nebaidoties par represijām no melu teicēju un viņu piesedzēju puses. Šis gadījums ir pamudinājums arī žurnālistiem nevis kļūt par partiju vai valsts pārvaldes iestāžu propagandas paudējiem, bet saglabāt profesijas godu un turpināt klauvēt pie durvīm, kas pēc jautājuma uzdošanas pirmo reizi deguna priekšā aizcirstas. Agri vai vēlu gaismā nāk visi meli.
