Pirms nedēļas redakcijā ieradās Rasma, kas lūdza palīdzību savai paziņai – laukos dzīvojošai sievietei, kura audzina trīs bērnus, vietējās pamatskolas audzēkņus.
Pirms nedēļas redakcijā ieradās Rasma, kas lūdza palīdzību savai paziņai – laukos dzīvojošai sievietei, kura audzina trīs bērnus, vietējās pamatskolas audzēkņus.
Nevar mācīties, jo moka izsalkums
«Maizes garšu viņi ir aizmirsuši, pārtiek no kartupeļiem. Skolai grāmatas nav par ko nopirkt, vienīgie ienākumi – skopā piena nauda, bet mājās nelaime – vīrs dzērājs,» stāsta Rasma.
Aprunājoties ar pagasta pašvaldības sociālo darbinieci, noskaidrojās, ka šī saime nav lūgusi pabalstu vai palīdzību no vietējās varas. Solot aizbraukt un noskaidrot ģimenes apstākļus, sociālā darbiniece rūgti piebilda – lai nedomājot, ka tas kāds izņēmums… Vai kādam laukos klājas vieglāk? «Bauskas Dzīve» to zina, jo ne mazums šādu palīdzības lūdzēju katru gadu vēršas arī redakcijā.
Savas pārdomas pauda vietējās pamatskolas direktore. Minētās māmiņas bērni esot centīgi skolēni, bet klājoties viņiem tiešām grūti. Skola cenšoties palīdzēt, kā var, taču brīvpusdienas šogad pagasts piešķīris tikai vienai ģimenei. Tas nozīmē, ka daudziem mācīties būs ļoti grūti, jo izsalkums mocīs. Ja ir bagāts ābolu gads, vismaz rudenī kaut ko bērni vēderos ielasot, bet šogad skolas dārzā viss jau nobiris un nolasīts.
Izauguši juku un pārmaiņu laikā
«Bauskas Dzīve» atrada iespēju, un vismaz šīs ģimenes mātei prāts var būt mierīgs, jo bērniem par pusdienām skolā samaksāts līdz pat 2003. gada 1. jūnijam. To izdarīja latviešu luterāņu mācītājs Aivars Pelds no ASV, kurš septembrī bija Bauskā un apmeklēja arī redakciju. Apliecinot vēlmi ziedot naudu, viņš sacīja: «Man sāp un ir kauns, ja bērni Latvijā ir nepaēduši. Tāpēc es nevaru nedot šo naudu. Mana draudze un draugi Aiovas štatā to Bauskā ir darījuši vairākus gadus. Tagad meklēju uzticamus cilvēkus Tukuma rajonā un Jūrmalā, jo daudziem joprojām nepieciešama praktiska palīdzība, ne tikai mierinoši vārdi.
Nesaprotu, kā Latvijas valdības vīri spēj braukt uz skolām, tikties ar jauniešiem, ja 12 gadu pēc neatkarības iegūšanas bērni Latvijā joprojām ir izsalkuši. Aizdomāsimies – tiem, kuriem Atmodas sākumā 1988. gadā bija astoņi gadi, tagad ir 22! Viņi ir izauguši juku un pārmaiņu laikā, kad daudziem vecāki zaudējuši darbu un iztiku, vecvecāku iekrājumi pazuduši reizē ar bankrotējušām bankām. Citu apvalkātas drēbes, nepilnīgs uzturs ir viņu ikdiena. Protams, arī starp šādiem cilvēkiem izaug censoņi, kuri būs kalnā kāpēji un sasniegs daudz, bet cik izaug ar rūgtu pārpalikuma sajūtu?» vaicā mācītājs Aivars Pelds.
Pieaugušie daudz kritizē šos jaunos cilvēkus, mēdz šausmināties, ka viņi smēķē, dzer, lieto narkotikas, ir dzīves baudītāji, dzīvo vienai dienai, jo nezina, kas var notikt nākamajā. Līdzīgi – ar neziņu, kas notiks rīt – visus šos gadus ir dzīvojuši viņu vecāki.
Rāj un nemīl
Ir dažādi jautājumi un dažādas atbildes, saka A. Pelds. «Kāda var būt šo laiku jauniešu mīlestība, cieņa pret šo valsti, kas bērniem piešķir smieklīgi niecīgus pabalstus? Ja tiek apgalvots, ka valsts ir tauta, bet tauta ir ikviens, kas tad valstij un tautai ir bērni, jaunieši, kurus rāj un nemīl, ja ar mīlestību saprotam patiesas rūpes?
Jā, studentiem tiek piedāvāti kredīti, bet cik jauniešu no laukiem pat nemēģina doties studēt? Vai viņi redz sev vietu Latvijas sabiedrībā? Vai jūtas vajadzīgi? Tāpēc man ir patiess prieks par to, ko, nodibinot studiju atbalsta fondu, Latvijas jauniešu labā ir izdarījis Venecuēlas latvietis Vilis Vītols, kura brālis Ansis bija mans klases biedrs. Viņš ir sapratis, kāpēc tik daudzi studenti kavē mācības, strādā vai pusceļā studijas pamet. Tāpēc, ka cilvēks pagurst no izsalkuma, tas var nomākt jebkādus centienus, alkas pēc augstākās idejas.
Esmu lasījis, ka Latvijas politiķi sola gādāt par jauno paaudzi. Taču neredzu, ka vārdi būtu pārvērtušies darbos, vismaz ne tie, kas sacīti par bērniem. Jāapzinās, ka tā ir nožēlojama valsts, kura nedomā par savu nākotni, jo tā ir tieši bērnos. Viņi pēc gadiem cels vai gremdēs Latviju, būs par vai pret to, un šī attieksme nebūs bez iemesla,» atzīst mācītājs J. Pelds.
