Atmodas laiks, kas sākās 1987. gadā un noslēdzās ar Latvijas neatkarības atgūšanu, pieder nesenai pagātnei.
Atmodas laiks, kas sākās 1987. gadā un noslēdzās ar Latvijas neatkarības atgūšanu, pieder nesenai pagātnei.
«Zaļo» kustības sākums Bauskā
1988. gadā izveidota Vides aizsardzības kluba (VAK) Bauskas nodaļa, kas tolaik bija aktīvākā sabiedriski politiskā organizācija mūsu rajonā. VAK risināja ekoloģiskas problēmas un organizēja dzimtā novada sakopšanas talkas, aktīvi iesaistījās arī politisku jautājumu risināšanā, kā arī pievērsās pagātnes notikumu izpētei. Īpaši liela interese tolaik bija par latviešu karavīru likteņiem Otrā pasaules kara laikā. Padomju vara šos kareivjus bija sadalījusi «pareizajos» un «nepareizajos». Tā kā tolaik «pareizie» baudīja daudzas privilēģijas un viņu nopelni tika regulāri pieminēti, tad VAK pievērsās «nepareizajiem». Tika apzināti vecie cīnītāji, rīkotas sakopšanas talkas latviešu karavīru atdusas vietās.
Rīko veco karavīru tikšanos
Par VAK Bauskas nodaļas savāktajiem līdzekļiem tika atklāts piemineklis Codes pagasta Butku kapos (tas pēc kāda laika tika profesionāli uzspridzināts). Radās doma sarīkot mūsu rajonā dzīvojošo bijušo karavīru tikšanos, kuriem nācās karot «nepareizajā» pusē. Tika uzaicināti arī tie, kuri 1944. gadā piedalījās cīņās pret Sarkano armiju Bauskas pusē.
Bija 1990. gada vasara. Jau pāris mēnešu iepriekš tika pasludināta Latvijas neatkarības deklarācija, bet okupācijas represīvo iestāžu (padomju armijas, «čekas», OMON) darbība bija neierobežota. VAK Bauskas nodaļas dome ar sludinājumiem vietējā avīzē un Latvijas Radio aicināja latviešu leģionārus uz tikšanos 13. jūlijā Vecsaules pagasta «Bezdelīgās».
Prese kļūst agresīva
Tad sākās tāda jezga mūsu valstij naidīgajos masu informācijas līdzekļos, kas nerimās pāris nedēļu. Īpaši izcēlās krievvalodīgā prese. Pirmajās lappusēs uzkrītošos virsrakstos tika pieminēts Bauskas vārds ne tikai interfrontes avīzē, bet pat daudzos Maskavas izdevumos. Dažu «darba kolektīvu» parakstītajās vēstulēs visai agresīvā tonī tika pieminēti «līdz galam nenosistie fašisti», strādnieki tika aicināti «virzīties uz Bausku, lai izmēztu esesiešu netīrumus no Latvijas zemes». Dažs naidīgs publikāciju autors apgalvoja, ka «Bezdelīgas» esot izvēlētas par sarīkojuma norises vietu ar mērķi paņirgāties par fašisma upuriem, jo, lūk, Vecsaules sils atrodoties netālu.
Publikācijas ir viena lieta, bet Bauskas apkārtnē (īpaši «Bezdelīgu» tuvumā) bieži parādījās zemu lidojoši armijas helikopteri, un laukos pārvietojās desanta vienību karavīri… Dažas dienas iepriekš padomju armijas bruņumašīnas bija pabraukājušas pa Igaunijas pilsētas Tori ielām, jo tur bija paredzēts igauņu leģionāru saiets.
Sāk rosīties desantnieki
Spriedze Bauskā bija liela. 12. jūlijā notika rajona Padomes prezidija un izpildkomitejas sēde. Vietējās varas pārstāvji ar dažādiem argumentiem (tanki sabojāšot asfaltu Bauskas ielās, naidīgie Rīgas «darba kolektīvi» tiešām atnākšot šurp un tamlīdzīgi) panāca, ka pasākuma organizētāji pēdējā brīdī atsauca izsludināto sarīkojumu.
Nākamajā dienā sākotnēji izsludinātajā tikšanās vietā Bauskā pie universālveikala un paredzētajā laikā varēja novērot visai interesantas aktivitātes. Pa tuvējām ielām regulāri braukāja daži «bobiki», kuros atradās militārpersonas, neuzkrītoši apkārt klīda daži vietējie «čekisti» un pāris desantnieku, kā arī Baltijas kara apgabala avīzes «Za Roģinu» korespondents. Man bija tas gods runāt ar šo preses pārstāvi. Viņš apgalvoja, ka desantnieki Bauskā atrodoties pavisam nejauši. Mēģināju korespondentam izstāstīt, kāpēc tika nodibināts tāds latviešu leģions un ko tas darīja kara laikā.
Tendenciozi atspoguļo faktus
Dažas dienas vēlāk laikrakstā «Za Roģinu» publikācijās ar virsrakstiem «Negaisa mākoņi virs Bauskas» un «Militārā klātbūtne jeb par to, kā divi padomju desantnieki divas fašistu divīzijas pievārēja» varēja lasīt kārtējos apmelojumus. Mani izteikumi bija sagrozīti līdz nepazīšanai. Arī Maskavas avīzē «Krasnaja Zvezda» kādā rakstā par nenotikušo pasākumu latviešu karavīri tika nodēvēti par «žēlastību nezinošiem izteiktiem sadistiem un marodieriem». Interesanti konstatēt, ka šo publikāciju parakstījis pulkvedis Modris Ziemiņš, kurš relatīvi nesen iznākušajā grāmatā «Kā žņaudza Baltiju» Atmodas laika notikumus apraksta jau no pavisam cita aspekta.
Tā nu toreiz «fašistu saiets» nenotika, bet mūsu pilsētiņas vārds izskanēja pa visu Padomju Savienību un vēl tālāk. Tagad, neatkarīgā valstī, kad atkal un atkal kāds latviešu leģionārus sauc par «fašistiem», nāk atmiņā 1990. gada jūlijs. Gadi rit, sirmo karavīru paliek mazāk, bet mūsu valstij naidīgi spēki joprojām tos «apmētā dubļiem».
