Vasaras saules sasmēlušies, iesoļojām krāšņajā rudenī, kurš šogad īpaši skaists un tīkami silts. Pirmās salnas un pelēkais drēgnums gan mazliet «atsvieda atpakaļ uz zemes» – tas profilaksei, lai labumu nav par daudz.
Teju katra latvieša obligāts rituāls esot rudens zeltu smelties Siguldas ārēs. Iepriekšējo nedēļu nogalēs ļaužu tur bijis stāvgrūdām, ne mazums vaidēja automobiļu sastrēgumos, lamāja pārpildītos tuvējos restorānus un kafejnīcas, taču turpināja tāpat braukt uz Siguldu un tās apkārtni. Sociālajos tīklos jau sāka smiet par pūli, norādot, ka lapām pilna ir ne tikai Sigulda.
Taču «zelta drudzis» nebija pārņēmis vien Vidzemes pusi, rudenim raksturīgās ainavas «šturmētas» uz nebēdu arī Tērvetes dabas parkā, Ķemeru tīrelī, arī Bauskas ielas pie pilskalna bija pārpilnas automašīnām.
Mēs ar ģimeni krāsaino gadalaiku izvēlējāmies baudīt Kurzemes pusē. Drūzmas nebija, bet toņu dažādās paletes un emociju gammas pārpārēm. Bija Industriālā mantojuma dienas, kuru laikā varēja aplūkot savdabīgus industriālā mantojuma objektus, arī vairākas Baltijas jūras piekrastes bākas, tika piedāvātas ekskursijas, izglītojošas lekcijas un citas aktivitātes, un tas viss pilnīgi bez maksas. Bāku «vecmāmiņa» atrodas Ovišos, romantiskākā bāka ir Užavā, nomaļākā – Akmeņragā. Galva sareiba no dailes, kas paveras šo būvju pakājē. Apmeklētāju gaužām maz, bet tas mums nāca tikai par labu, jo netraucēti varēja baudīt ainavu un priekā svilpot līdzi piekrastes vējiem, kas brīžiem laidās ugunīgā smilšu dejā. Te nu bija trāpīts desmitniekā, masu psihozei nepakļāvušies, radām labu alternatīvu ikgadējam braucienam uz Siguldu.
