Katru gadu Latvijas Dendrologu biedrība un Latvijas Ornitoloģijas biedrība nosaka gada koku un putnu. Šogad šo statusu izpelnījušies īve un rubenis.
Katru gadu Latvijas Dendrologu biedrība un Latvijas Ornitoloģijas biedrība nosaka gada koku un putnu. Šogad šo statusu izpelnījušies īve un rubenis.
Rets un indīgs
Latvijas Dendrologu biedrība jau trešo reizi izvēlas un nosaka gada koku mūsu valstī. 2001. gadā tas bija pīlādzis, 2002. – paeglis jeb kadiķis. Šī gada koka godā ticis visretākais, visindīgākais, taču arī vissavdabīgākais un saudzējamākais Latvijas skujkoks – parastā īve ‘Taxus baccata’.
Savulaik tā dēvēta par ogu īvi, jo tās augļi atgādina ogas. Vecais apzīmējums joprojām saglabājas arī auga zinātniskajā nosaukumā, tulkojumā no latīņu valodas «bacca» nozīmē ‘oga’.
Īpaši apdraudēta un aizsargājama
Pīlādzis, sērmūkslis jeb šermūkša un paeglis jeb kadiķis, lai arī ar dažādiem nosaukumiem, ir gana labi pazīstami visā Latvijā. Savukārt 2003. gada koks ir krietni retāk sastopams un vairāk pazīstams Kurzemes piekrastē. Tur vēl saglabājušās dažas šī koka savvaļas audzes vai atsevišķi eksemplāri. Īvi varam sastapt arī vecos muižu parkos. Plašāk par to var izlasīt Ilmāra Riekstiņa grāmatā «Īve – piejūras mežu pērle».
Rietumeiropā šis augs īpaši plaši stādīts dārzos un parkos. Tā kā īve labi pacieš apgriešanu, tā plaši izmantota cirpto dzīvžogu veidošanā, kā arī topiārijos (kociņi ar dažādu ģeometrisku figūru vai dzīvnieku formā veidotiem vainagiem).
Latvijā īve aug uz savas izplatības ziemeļaustrumu robežas, tādēļ dārzu un parku ierīkošanā to plašāk nelieto. Tumšzaļo, skaisto skuju dēļ īvju zari izsenis lauzti telpu rotāšanai, indīguma dēļ to nereti bez žēlastības nīdējuši zemnieki. Cietās, labi pulējamās un ar skaistu tekstūru apveltītās koksnes dēļ lielās īves cirstas galdnieku vajadzībām. Ne pārāk labvēlīgā klimata, arī cilvēku dēļ īve ir tikusi īpaši apdraudēto un tādēļ īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Gan «vīrietis», gan «sieviete»
Īvei vīrišķie ziedi (izkaisa putekšņus) un sievišķie ziedi (no tiem izaug sēklas) attīstās uz dažādiem augiem. Tātad varam runāt par vīrišķajiem un sievišķajiem augiem, lai gan ir novērots, ka šis princips īvju dzīvē nav gluži kā akmenī cirsts. Dažkārt arī nomaļus «vecpuiša vai vecmeitas dzīvi» vadošiem eksemplāriem var zaros parādīties pa kādai «ogai», kas patiesībā pēc anatomiskās uzbūves ir sēkla ar to daļēji aptverošu gaļīgu sarkanu sēklsedzi. Šī sarkanā sēklsedze ir auga vienīgā daļa, kura nav indīga (pati sēkla ir indīga!).
Vietām aug tikai atsevišķi attāli koka eksemplāri, kuri nespēj ražot sēklas. Tātad gandrīz nav iespējama sugas normāla atjaunošanās. Situāciju var labot, piestādot klāt pretējā dzimuma kokus. Taču arī šajos gadījumos derēs īpaša pārstāve. Parastās īves Latvijas populācijas genofonda saglabāšanu un atjaunošanu var apdraudēt arī citas īves. Tās ir dažādas dekoratīvās šķirnes un hibrīdi, kas saista dārznieku uzmanību. Nenoliedzot šo šķirņu dekoratīvo vērtību, tomēr jāatceras – ja šīs šķirnes tiek iestādītas mūsu savvaļas īvju tuvumā, var notikt krustošanās. No sēklām izdīgušie pēcnācēji vairs tikai daļēji būs vietējo īvju genofonda nesēji. Tieši šī iemesla dēļ būtu jāatturas no dažādu šķirņu vai neskaidras izcelsmes augu stādīšanas dabisko īves atradņu apkaimē.
