Strādājošo trūkums sabiedriskā transporta nozarē liek sevi manīt, jo citādi nevar izskaidrot pakalpojumu kvalitātes strauju pasliktināšanos.
Strādājošo trūkums sabiedriskā transporta nozarē liek sevi manīt, jo citādi nevar izskaidrot pakalpojumu kvalitātes strauju pasliktināšanos. Pirms pāris nedēļām brauciens ierastā maršrutā baušķeniecei Maijai pārvērtās par nelāgu un riskantu piedzīvojumu.
Veltīga gaidīšana
– Pie paziņām uz Jūrmalciemu, kas atrodas Tukuma rajonā, parasti braucu ar reisa Rīga–Talsi autobusiem. Nepatīkami pārsteigumi ne reizi nav gadījušies. Autobusi ir tīri, šoferi – korekti, vienmēr tiek ievērots kustības grafiks. Pārmaiņas pēc šoreiz nopirku biļeti uz reisu Rīga–Roja, ko apkalpo viena no lielākajām galvaspilsētas sabiedriskā transporta firmām. Pirmā vilšanās radās brīdī, kad autobuss iekāpšanas vietā nepienāca norādītajā laikā, taču Rīgas starptautiskās autoostas informācijas dienests par iespējamo kavēšanos nepaziņoja.
Mēs, apmēram 30 pasažieru, pacietīgi gaidījām minūtes 40, bet nekas nemainījās. Braucēji sāka nervozēt. Daži zvanīja autoostas informācijas dienestam un saņēma dīvainu atbildi: “Mēs neko nezinām.” Ar to pietika, lai saprastu, ka sazināšanās pa tālruni ir bezjēdzīga un labāk pašiem doties uz šo dienestu. Darbiniece, kas sēdēja aiz stiklotās sienas, izrādījās apbrīnojami nekompetenta. Radās iespaids, ka šajā postenī viņa ir pavadījusi labi ja vienu dienu.
Neizlaiž no rokām telefonu
– Tomēr mūsu pretenzijas, izteiktas korektā tonī, pēc desmit minūtēm tika uzklausītas, jo skaļruņos atskanēja paziņojums, ka maršruta Rīga–Roja autobuss nupat ir izbraucis no garāžas Dzirciema ielā. Nepagāja ne 20 minūšu, kad pieturā grabēdams apstājās aizvēsturiska paskata transporta līdzeklis. No pasažieru sākotnējā bariņa mēs bijām palikuši septiņi. Šoferis neatvainojās, mēs arī neburkšķējām, lai nepadziļinātu stresu. Un tad sākās maratons!
Jau uz Salu tilta šoferītis paņēma mobilo tālruni un vispirms zvanīja draugiem, ka neieradīsies norunātajā makšķerēšanas vietā. Tālāk sekoja zvani ģimenes locekļiem, kolēģiem un vēl sazin kādiem abonentiem. Klausuli no rokas vadītājs neizlaida vismaz stundu, tajā pašā laikā traukdamies ar maksimālo ātrumu, kādu viņa sagrabējušais busiņš varēja “izspiest”. Šoferis bija saērcināts, ka iepriekš nebrīdinot atsaukts no brīvdienas, lai dotos uz “kaut kādu kaktu”. Tā viņš dēvēja maršruta galapunktu.
Pasažieri attopas uz grīdas
– Vadītāja braukšanas stils mani sāka mulsināt, kad tika izdarīti daži spēji manevri un bremžu pedālis nospiests ne pa jokam. Laiku pa laikam viņš nesekmīgi centās apdzīt kravas mikroautobusu, bet allaž gadījās kāds misēklis. Šoferis izskatījās ļoti aizkaitināts un laikam šī iemesla dēļ neievēroja apdzīvotas vietas norādi, pie kuras nobremzēja priekšā braucošais mikriņš. Nākamajā sekundē daži pasažieri, kas gatavojās izkāpt, jau gulēja uz grīdas, bet mēs – sēdošie – apdauzījām galvu pret krēslu metāliskajām atzveltnēm. Ejā ripoja somas, saiņi, sīknauda un atslēgas. Arī šoreiz šoferis neatvainojās. Pasažierei, kas bija neveiksmīgi nokritusi, piecelties mēģināja palīdzēt deviņdesmitgadīgs večuks, kurš pats knapi turējās kājās. Tāds, lūk, serviss!
Mēs klusējām, jo bijām apjukuši. Kā gan var justies pasažieri, kas par mata tiesu izvairījušies no smagas sadursmes? Turpmāk es noteikti neizmantošu vārdā nenosauktās autotransporta firmas pakalpojumus. Uzskatu, ka darbinieku trūkums nekādā ziņā nedrīkst būt iegansts, lai pasažieru pārvadājumus uzticētu bezatbildīgiem cilvēkiem, kas braucējus pakļauj riskam.
