Jēkabpils zonas cukurbiešu audzētāju sanāksme jau tikpat kā bija beigusies, kad visus uzrunāja firmas «Novartis» pārstāve Latvijā Inga Gaile.
Jēkabpils zonas cukurbiešu audzētāju sanāksme jau tikpat kā bija beigusies, kad visus uzrunāja firmas «Novartis» pārstāve Latvijā Inga Gaile. Viņa bija ļoti tieša un ļoti drosmīga. Bez aplinkiem, ar grūtībām valdot asaras, paziņoja, ka Jēkabpils cukurfabrikas neiedarbināšana šajā sezonā iezīmē Latvijas nacionālās cukurrūpniecības krahu. Jaunās sievietes vārdos bija daudz emociju un daudz faktu, kuriem nav tiešu un nepārprotamu pierādījumu. Ir tendences iezīme. I. Gailes vārdiem sakot: «Nolemtība ir tik augstā līmenī, ka kosties var lielie uzņēmumi…» Jā, pēc Latvijas cukurrūpniecības tīko dāņi, kas jau ir savus plānus īstenojuši Somijā un citās valstīs, kas atrodas Baltijas jūras krastā. Inga mudināja Bauskas rajona zemniekus cīnīties. Jēkabpilietis Jānis Dambrāns nespēja apslēpt izbrīnu, kā varot būt tāda vienaldzība… Latgalē cilvēki jau ir pieraduši slikti dzīvot, vai arī baušķenieki ar to samierināsies?
Viņam netiešu atbildi sniedza Mežotnes pagasta kareivīgā zemniece Anita Vismane: «Mēs esam kā spīlēs. Kredītu atmaksas termiņi neglābjami tuvojas un nauda ir vajadzīga. Bet nav taču nekādas skaidrības, kad to varētu saņemt no Jēkabpils fabrikas.»
Savirknējot šogad visās daudzajās sanāksmēs dzirdēto, ieklausoties tik bezgala labticīgajos zemniekos, ir jāsecina, kas arī bija Ingas Gailes kaismīgās runas zemteksts: Latvijas amatpersonas ir manipulāciju lielmeistares. Pavasarī zemkopības ministrs tomēr nepasaka striktu nē, lai Jēkabpils zonā cukurbietes nesēj. Rudenī, glābjot situāciju, izdomā valsts intervenci, uz kuru Jēkabpils fabrika tomēr devusi rakstveida piekrišanu. (Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Marģers Krams 22. septembrī teica, ka šajā sakarā jēdzīga atbilde nav saņemta.) Brīdī (14. septembrī), kad zemkopības ministrs paziņo, ka vairs nav laika izziņot konkursu intervences veikšanai, tiek noteikti pašreizējie subsidēšanas noteikumi. Iepriekš par konkursu runas nav bijis. Baušķenieki tagad atzīst, ka viņi ir pret pašu gribu iemidzināti… Un tagad sarūgtinājumā kāds zemnieks saka: «Jūs nopērk par 200 latiem…» Tik liela ir pirmā subsīdija par vienu cukurbiešu hektāru.
Bet manipulēt jau var tikai tur, kur ļaujas. Šajā brīdī cukurbiešu audzētājiem it kā nav citas izejas. Nākotnē viņiem ministrija sola kvotas, sola divos privatizētos uzņēmumos, kur biznesa virzību nosaka akcionāri. Un viņi nedos savu vietu nevienam citam, jo paši grib strādāt un pelnīt tāpat kā Jēkabpils zonas cukurbiešu audzētāji, kuri riskēja un pavasarī sēja cukurbietes.
Par vēlu sāka uztraukties baušķenieki. Par daudz cerēja un ticēja – fabrikai, valdībai. Nav bez vainas Jēkabpils cukurfabrikas administrācija, kurai trūkst mūsdienīga asuma un tālredzības, kas, labticīgi nomaksājot valstij nodokļus un palikdama citiem parādā, no valdības atbalstu nesaņem.
