Bauskā, Rātslaukuma pieturā, gaidīju transportu braucienam uz Rīgu. Pienāca firmas «Nordeka» autobuss – liels, ērts un tīrs. Divos videomonitoros bija skatāmas neuzkrītošas reklāmas un dažādas aktualitātes. Skaļruņos tika nosauktas pieturas, galapunktā šoferis pateicās par braucienu un aicināja arī turpmāk izmantot firmas pakalpojumus.
Rīgā izkāpjot no braucamā, atcerējos, ka Rātslaukumā trīs minūtes pirms oficiālā autobusa pieturas pretējā pusē apstājās tumšs mikroautobuss, no tā izkāpa melnmatains vīrs un piedāvāja aizvest uz Rīgu. No trim gaidītājiem divi aicinājumam atsaucās. Nezinu, cik komfortabls bija brauciens, taču daudz ātrāk viņi galvaspilsētā nenokļuva, jo ar vienu pasažieri sastapos Rīgā uz kanāla tiltiņa, kad katrs bijām izkāpuši no sava autobusa.
To, ka ar dažādas markas braucamajiem, arī tumšu mikroautobusu, jau gadiem tiek piekopts nelegālais rūpals Bauskā, manuprāt, zina ikviens, kurš šad tad izmanto sabiedrisko transportu. Ja Valsts policijas, Valsts ieņēmumu dienesta (VID), vietējo kārtības sargu vai sazin vēl kādu kontroles dienestu pārstāvji teic, ka viņiem par šādu šoferi nekas nav zināms – viņi vai nu melo, vai ir slinki un negrib zināt. Viņus vislabāk raksturo bijušās VID ģenerāldirektores Ināras Pētersones teiktais: «Mūsu valstī ir pietiekami daudz ierēdņu, kuri, ja nebūs uzrakstīts un pateikts, ka man tas ir jādara, tad arī to nedarīs.»
Paužot pārmetumus «bezzobainajām» amatpersonām, gribu vērsties pie ikviena līdzcilvēka. Ēnu ekonomika nav kaut kur tur – tālu, Rīgā, lielajos blēžu kantoros. Mēs katrs, kurš šādi atbalstām nelegālos pārvadātājus, esam noziedzīgā nodarījuma – ēnu ekonomikas – veicinātājs.
