Sieva: – Mīļais, ko tu darītu, ja es nomirtu? Vīrs: – Es sērotu pēc tevis, mīļā.
Sieva: – Mīļais, ko tu darītu, ja es nomirtu?
Vīrs: – Es sērotu pēc tevis, mīļā.
Sieva: – Vai ilgi?
Vīrs: – Ļoti ilgi!
Sieva: – Kāpēc?
Vīrs (ar nopietnu sejas izteiksmi): – Es tevi mīlu, tāpēc zaudējums man būtu ļoti sāpīgs.
Sieva (smaidot): – Tas ir mīļi. Vai tu kādreiz atkal apprecētos?
Vīrs: – Nē.
Sieva (norūpējusies): – Kādēļ gan ne? Vai tad tev nepatīk būt precētam?
Vīrs (nokrekšķinoties): – Nu, ja es pietiekami ilgi būtu sērojis un manai dzīvei tas dotu jēgu, varbūt arī apprecētos.
Sieva: – Un jūs gulētu mūsu gultā?
Vīrs: – Tā laikam nāktos, vai tad ne?
Sieva: – Vai tu uz naktsgaldiņa mana portreta vietā liktu viņas fotogrāfiju?
Vīrs: – Es tur novietotu abas bildes līdzās.
Sieva: – Vai tu nodarbotos ar seksu mūsu gultā?
Vīrs (drosmei iedzerot malku kafijas): – Droši vien tā sanāktu, nu jā.
Sieva: – Vai tu ar viņu spēlētu arī golfu?
Vīrs: – Nu to mēs darītu gan!
Sieva: – Vai tu dotu viņai manas golfa nūjas?
Vīrs: – Nē, būs jāpērk citas, jo viņa ir kreile.
Brokastotāju saruna negaidot apraujas…
No interneta
