Ir tādas dzimtas un ģimenes, kas ap savējiem kļaujas cieši kā pirksti dūrē, – sargājot, atbalstot un palīdzot. Viena tāda ir arī manos rados mazā Vidzemes pilsētiņā.
Ir tādas dzimtas un ģimenes, kas ap savējiem kļaujas cieši kā pirksti dūrē, – sargājot, atbalstot un palīdzot. Viena tāda ir arī manos rados mazā Vidzemes pilsētiņā.
Viņas bija trīs māsas. Tikai viena – Auguste – 1938. gadā apprecējās. Viņas vīrs bija aizsargs, dienēja leģionā un par to mantoja ilgus izsūtījuma gadus. Gaidot vīru atgriežamies, Auguste 16 gadu naktīs strādāja par sardzi, audzināja divas meitas un dēlu – Baibu, Benitu un Juri.
Viņai būtu klājies daudz grūtāk, ja nebūtu palīdzējušas abas neprecētās māsas Minna un Anna. Viņas izmācījās par grāmatvedēm, kopā īrēja istabiņu komunālajā dzīvoklī Rīgas centrā, strādāja un taupīja, lai divas reizes mēnesī māsai uz mazpilsētas pastu pārskaitītu naudu.
Algas bija mazas, tāpēc Anna un Minna parasti strādāja divos darbos. Anna bija grāmatvede nelielā iestādē Jūrmalā. Rītos cēlās agri, lai pagūtu laikus nokļūt darbā. Mājup viņa brauca vēlu, jo kopa arī telpas nelielā bibliotēkā.
Minna strādāja dziju vērpšanas fabrikā. Kantoris, kur viņa nolīkusi sēdēja pie rēķinu grāmatām, atradās tajā pašā ēkā, kur tika krāsota un balināta vilna. Kodīgā smaka gluži vai ieēdās plaušās, un kopš tā laika līdz mūža galam Minna mocījās ar klepu un neciešamām galvassāpēm. Sakārtojusi savu rakstāmgaldu, viņa mājupceļā iegriezās nelielā ēdnīcā, lai pēc tās slēgšanas mazgātu kāpnes un grīdas.
Neviens nav taujājis, kur un kā vecākā māsa Minna «pazaudēja galvu». Uz randiņiem taču viņa neskraidīja, jo tam nebija laika. Jānis piedzima neilgi pirms tam, kad māsasvīrs pārbrauca no Sibīrijas. Viņš sāka strādāt vietējā ceļu būves uzņēmumā. Auguste Rīgas māsas Minnas puisīti paņēma pie sevis. Kur mīlestības un zupas pietiek pieciem, pietiks arī sestajam, viņa sacījusi. Skolā Jānis gāja Rīgā, bet brīvlaikos piepulcējās māsīcām un brālēnam laukos.
Pabeiguši pamatskolu, abi puikas – Juris un Jānis – iestājās arodskolā, Baiba un Benita sāka studijas. Rīgas dzīvokļa vienā mazā istabiņā visiem knapi pietika vietas, tāpēc Anna un Minna gulēja virtuvē. Uz plīts vienmēr bija liels katls ar zupu. Turpat līdzās, uz diviem ķeblīšiem uzlikta, stāvēja liela metāla vanna, kurā mirka mazgājamās drēbes. Atceros, ka no puišu bikšu kabatām izpeldēja aizmirstas trīs rubļu zīmes un tantes smējās, ka tā esot viņu alga par beršanu.
Skrēja gadi, cits pēc cita bērni kļuva patstāvīgi un aizgāja savā dzīvē. Apprecējās arī Jānis. Viņa sievai bija mazītiņš ar malku kurināms dzīvoklītis pilsētas nomalē. Māsas bez garām pārrunām piekrita pārcelties turp, jo jaunajiem bija ērtāk centra dzīvoklī, kur beidzot nebija arī komunālo kaimiņu.
No māsām vairs tikai Anna vada savas dienas šajā saulē. Minna nomira pirms desmit gadiem, Auguste – pagājušā ziemā. Viņa savu dzīvokli mazpilsētā atstāja mazmeitas ģimenei, kurā dzīvojot auklēja kopš dzimšanas nedziedināmi slimu mazmazdēlu.
Nezinu, vai abas neprecētās māsas varētu saukt par tukšziedēm vai vecmeitām. Annas un Minnas dzīve bija piepildīta ar rūpēm un mīlestību, kaut arī pašām savas ģimenes neizdevās izveidot. Ir arī tāda dzīve – citu labā atdodot visu bez atlikuma.
