Eiropas Komisija (EK) ir publicējusi savu 2020. gada ziņojumu par Latviju, kur viena lappuse atvēlēta mūsu pēdējā laika skaļākajai problēmai – novadu reformai. Tieši tik svarīga šī mūsu aktualitāte ir Eiropas Komisijai 77 lappušu garajā ziņojumā.
EK pauž, ka mazie novadi nav tendēti uz attīstību nedz ekonomiskā, nedz demogrāfiskā, nedz izglītības jomā. Norāda, ka reizēm attīstību ziedo maza novada interešu dēļ. Turklāt gandrīz puse teksta veltīta topošo novadu problēmām, akcentējot, ka jaunajām pašvaldībām būs jāveido efektīvāki pakalpojumi, nodrošinot tos visiem novada iedzīvotājiem.
Uztrauc ne jau ziņojums. Visi esam dzirdējuši par lielo novadu iedzīvotāju atbalstu savām pašvaldībām. Par Latvijas Pašvaldību savienības cīņu, iesaistot pat Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresu pret topošo reformu. Kur ir rezultāts? Kāpēc Eiropas Komisijas paziņojumā, kam kā reiz būtu gan spēks, gan ietekme uz Latvijas valdību, nekā no tā nav?
Sasniegumu vietā iznāk dzirdēt tikai par neveiksmēm – nespēja vienoties par apvienoto mazo novadu centriem, nespēja pamatot savas attīstības iespējas un, galu galā, nespēja aizvest savus atbalstītājus pietiekamā skaitā uz piketu pie Saeimas, lai parādītu deputātiem, ka iedzīvotāji atbalsta savu novadu vadoņus.
Ja pēc aptaujas novadā reformu neatbalsta 98 procenti iedzīvotāju, bet uz Rīgu protestēt aizbrauc nedaudz vairāk kā desmit jeb vispār neaizbrauc – kā lai deputāti, kas lemj par šiem jautājumiem, notic teiktajam? Kā lai atbalsta tos, kas nespēj pierādīt, izplānot, cilvēkus sasaukt? Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas sēdē pašvaldību pārstāvji aicināja parlamenta deputātus ierasties novados un tad redzēšot īsto atbalstu. Varbūt beidzot?
