Pirms neilga laika pastniekiem agresīvu suņu atbaidīšanai tika iedotas speciālas ultraskaņas ierīces.
Pirms neilga laika pastniekiem agresīvu suņu atbaidīšanai tika iedotas speciālas ultraskaņas ierīces.
Tās ieslēdzot, ieskanas cilvēkam nedzirdams īpašas frekvences signāls, kas ir nepatīkams dzīvniekam. Vai reāli šīs ierīces ļauj pastniekiem justies drošāk? Kādi kopumā ir pastnieku darba apstākļi? To “Bauskas Dzīve” vakar, 29. maijā, devās izzināt uz Iecavas pasta nodaļu.
Dažāda attieksme
Pasta nodaļas priekšniece Rasma Urķe apstiprināja, ka preses izdevumu un pensiju piegādes reizēs ar dusmīgiem māju sargiem joprojām nākas sastapties. Ultraskaņas signālierīces ir dažiem pastniekiem, citiem ir gāzes baloniņi. “Reakcija uz šiem signāliem bijusi dažāda. Sākumā suns apstājas, izbrīnīti paskatās un tad kļūst vēl niknāks,” vērojumus atklāj pastniece Evija Zīle. Viņa arī piebilst, ka nelīdz pat somā ieliktais desas gabaliņš vai speciāli nopirktie vistu kauliņi. Dusmojas un pastniekam virsū suns metas ne jau no bada, bet dzīvniecisko instinktu vadīts.
“Pasts arvien vairāk gādā par saviem darbiniekiem. Mūsu automobiļi ir aprīkoti ar satelītu raidītājiem, briesmu brīdī varam uzreiz paziņot atrašanās vietu. Nu, šķiet, pienācis laiks iedzīvotājiem padomāt, kā viņi mūs sagaida, kādas ir pastkastītes, kādi ir novada ceļi,” spriež R. Urķe.
Pastniece Sarmīte Barovska secinājusi, ka cilvēki ir dažādi. Dažviet saimniece, zinādama, cikos ierodas pastniece, suņus jau laikus piesien vai kaut kur iespundē. “Citreiz, kad jāved paka vai kāds ierakstīts sūtījums, piebraucu pie mājas, suns riedams lēkā ap mašīnu, es taurēju, bet neviens tā arī laukā neiznāk. Nekas neatliek, jābrauc atpakaļ un jācenšas pa telefonu ar saimnieku vienoties par sūtījuma piegādi,” stāsta pastniece Sandra Bistrova.
Jānogādā arī ledusskapis
Izvērtējot darba apstākļus, Iecavas pastnieces nosauc vēl virkni problēmu. Arvien vairāk iedzīvotāju pasūta dažādas preces no katalogiem. Lielgabarīta mantas jāpiegādā mājās. “Nereti mums nākas prasīt no Bauskas lielāku automobili, jo savās darba mašīnās nevaram ielikt ledusskapi, gultu, matraci vai skapi,” stāsta R. Urķe.
Kamēr runājamies ar pastniecēm, pie “Bauskas Dzīves” korespondenta pienāk šķirotavas operatore Regīna Āboltiņa. “Nu izlasiet, kam šitās vēstules ir adresētas, kur tās nogādāt!” dusmīgu seju teic R. Āboltiņa. “Bauskas Dzīve” pāris minūšu pētī kādas mūsu rajona valsts iestādes sūtītas vēstules, bet burtu ķeburos pareizo mājas nosaukumu tā arī nespēj salasīt. Taču vēstules nonāks pie īstā adresāta tikai tāpēc, ka ilggadējā pasta darbiniece pazīst teju visus apkārtnes iedzīvotājus, zina, kam kādi sūtījumi mēdz pienākt.
Labprāt parunātos
“Cilvēki jau ir dažādi. Daži ir saprotoši, citi gatavi izteikt pretenzijas par jebko, tikai nepadomā paši par sevi. Dažviet pastkastītes salauztas, krūmos ieaugušas, avīzes samirkst lietū. Bijuši gadījumi, kad aizvedam pensiju, bet tās saņēmējs ne pastnieku spēj pazīt, ne atšķirt rītu no vakara. Tādās reizēs ar visu pensiju jābrauc projām, jo, pirms atdot naudu, mums ir jāizvērtē personas rīcībspēja. Citviet mūs vienmēr laipni sagaida, labprāt parunātos, tikai nevaram katram šādam labajam cilvēkam daudz laika atvēlēt,” stāsta S. Barovska.
Apstiprinājumu teiktajam “Bauskas Dzīve” guva, dodoties reisā kopā ar pastnieci. Citviet pastkastītes novietotas glīti ceļa malā, dažas noslēptas dziļi brikšņos un ir vien zinātājam atrodamas. Lauku sētās suņi gan visur bija piesieti, taču to riešana dažviet nemaz neraisīja domas par šīs profesijas drošību. “Es savus suņus vienmēr turu piesietus,” gaidot pastnieci, atzina “Vanču” māju saimniece Lida Ignatova. “Bauskas Dzīvei” viņa uzteica pastnieci par akurātību un atsaucību. “Mūsu pastniecīte Sarmīte ir ļoti laba, laipna, precīza. Ir tikai viena vaina, vēstules viņa pati neraksta, tāpēc man nereti pastnieces gaidīšana ir veltīga,” smaidot teic iecavniece L. Ignatova.
