«Laimes atslēdziņā» turpmāk risināsim jaunu diskusiju par problēmu – mīļākā un mīļākais ģimenē. Gaidām lasītāju pārdomas, atzinumus, varbūt pat ieteikumus un reālus dzīves stāstus.
«Laimes atslēdziņā» turpmāk risināsim jaunu diskusiju par problēmu – mīļākā un mīļākais ģimenē. Gaidām lasītāju pārdomas, atzinumus, varbūt pat ieteikumus un reālus dzīves stāstus.
«Vienmēr esmu uzskatījusi, ka uzticība ģimenē ir pats galvenais. Vēl maza meitene būdama, zināju, ja apprecēšos, tad uz mūžu. Par sānsoļiem pat nepieļāvu domu.
Liktenis atsūtīja lielisku puisi – tādu, kurš atbilda visiem maniem pieņēmumiem, kādam jābūt īstam vīrietim un ģimenes galvai. Apprecējāmies.
Viņš mani (un es viņu) mīlēju kā bez prāta. Ritēja gadi. Piedzima trīs bērni. Viņš kļuva vēl uzmanīgāks, vēl rūpīgāks, arī bērnus ļoti lutināja. Tagad ar smaidiņu atceros, kā darbā ar kolēģēm šad tad tērzējām par vīriem. Kad runas vedās ap neuzticību, es biju tā, kas vienmēr apgalvoja – manējais – nu nekad! Es pat biju vairāk nekā pārliecināta par vīru un viņa godīgumu.
Ilgu laiku biju akla no mīlestības. Reiz pavisam nejauši nāca ausīs, ka vīrs esot redzēts automašīnā braucam kopā ar… diviem maziem bērniem, kuri neesot bijuši mūsējie. Tad vēlreiz. Kādu citu dienu mūsu moskvičā blakus sēdējusi kāda kundze.
Atskārsmes mirklis, ka vīram ir mīļākā, bija briesmīgs. Turklāt šī «draudzība» ilgusi jau vairāk nekā divus gadus… Dzīvesbiedrs bija prasmīgs aktieris. Kad liktenīgajā dienā par šo lietu sākām runāt (precīzāk – es histēriski kliedzu un raudāju, viņš klausījās un aprautām atbildēm taisnojās), viņš ilgi liedzās, neteica taisnību, pat zvērēja pie bērnu dzīvības, ka ir «tīrs». Beigās teica, ka aiziet. Un tas bija mūsu laimīgās laulības noslēgums.
Tagad viņš sen vairs nedzīvo ar savu «sapņu sievieti». Ir lūdzies, lai piedodu, bet es nespēju. Vismaz pagaidām ne, kaut kopš mūsu šķiršanās jau pagājuši vairāk nekā seši gadi. Atzinumi par laulību un uzticības vērtību ģimenē manī nav mainījušies. Es palikšu godīga sev. Līdz galam.»
Iluta
