Būvdarbu kavēšanās, kvalitātes un finansiālas problēmas, apakšuzņēmēju krāpšana un citas negācijas bieži pavada pašvaldību un valsts iestāžu realizētos projektus. Protams, ka gribas atrast, kurš vainīgs.
Pirmos sauc iestāžu vadītājus, kas ir projektu pasūtītāji. Darbu veikšanas gaitu jāpieskata gan ieinteresētajai iestādei, gan pašvaldības administrācijas darbiniekiem. Tomēr viņiem parasti jāstrādā ar kaķi maisā – uzņēmumu, kas uzvar iepirkumu konkursā. Vainīgi varētu būt iepirkuma speciālisti, bet viņiem jāslēdzot līgums ar firmu, kas piedāvā zemāko cenu, neskatoties ne uz uzņēmuma reputāciju, nedz spējām īstenot projektu.
Tad jau «sliktie puiši» ir uzņēmēji, kas liek tik zemu cenu, ka pēc tam paši netiek galā. Bet viens no biznesa teicieniem vēsta: «Kas neriskē, tas nevinnē!» Tad nu «biznesmeņi» riskē. Pārējais atkarīgs no tā, cik augstu vērtēts firmas vārds – vai nu uzņēmējs cīnīsies līdz galam, vai pasludinās maksātnespējas procesu, dibinās jaunu firmu un turpinās tādā pašā garā. Tā var piekrāpt gan apakšuzņēmējus, gan pašvaldību. Arī darba procesā vainīgos var ilgi meklēt – uzņēmēji sūdzas, ka strādnieki un apakšuzņēmēji slikti strādā, tie atbild, ka strādā tā, kā maksā.
Iepirkumu sistēmu kārto jau gadiem. Politiķi vienmēr gatavi norādīt uz vainīgajiem, kas traucē, bet paši neatzīsies, ka procesu kavē.
Paskatīsimies no otras puses – vainīgie parasti maksā par problēmu novēršanu. Iznāk – par izpostītajiem ceļiem, slikto darbu kvalitāti un citām problēmām vainīgi esam mēs, jo par visu negāciju novēršanu maksāsim ar nodokļu naudu vai paši veicot darbus. Vai gaidījāt, ka par slikto darbu – nekvalitatīvu likumdošanu – sāks maksāt Saeimas deputāti no viņu «mazajām» algām?
