Virtuālajā vidē un ļaužu sarunās Brunavas pusē virmo Grenctāles kultūras nama vārds. Neiedziļinoties būtībā, tiek kalti kara plāni cīņai pret «agresoru» jeb investoru, kuram ar lēmumu kultūras nama telpas esot jau atvēlētas.
Taču realitātē ir tikai iecere iznomāt iespējamajam ārzemju uzņēmējam daļu no milzu celtnes, kura pašlaik tiek izmantota, kā apgalvo tās saimniece, par 40, varbūt pat mazāk procentiem. Desmitiem tūkstošu mūsu visu naudas ik gadus tiek ieguldīti telpu remontā. Tikpat un vēl vairāk eiro nepieciešams, lai trīs tūkstošu kvadrātmetru lielo ēku turpinātu remontēt un uzturēt.
Lai cik skaisti daļā sabiedrības virmotu jaunības dienu emocijas ar «Zilajiem liniem», «Somu pirti» un citiem sirdi plosošiem mākslas un mūzikas priekšnesumiem fonā, tomēr pašlaik notiekošo jāļauj vērtēt ekonomistiem. Ne Bauskas, ne Brunavas vietējā vara nav vainīga, ka mūslaiku realitātē iedzīvotāju, līdz ar to arī kultūras radītāju un baudītāju skaits sarucis līdz tādam minimumam, ka Grenctāles kultūras nama lielo zāli nav, ar ko piepildīt. Nevar piespiest nest to, ko nevar pacelt.
Vislielākā kļūda pašlaik būtu ar izriestām krūtīm iestāties durvīs un ar dakšām nobakstīt «riebīgo» naudas ieguldītāju. Tā vietā vajadzētu nākt ar dažādiem saprātīgiem priekšlikumiem par ēkas pārbūvi, lai tās daļa būtu izmantojama arī tad, kad lētā Latvijas šņabja bums būs pārvēlies pāri. Ir jāsaprot, ka mūsdienās Blaumaņa stāsts par prāta uzcelto žogu un jūtām ir lasāms citādāk nekā pirms simt gadiem.
