Sākoties siltajai sezonai, satiksmes dalībnieku pulkā sevi piesaka riteņbraucēji. Daļa ir tādu, kuriem velosipēds kalpo par pārvietošanās līdzekli uz darbu, skolu, tirgu, dārzu vai citur, bet citi ričuku izmanto sportam vai atpūtai.
Sevi droši varu piepulcināt otrajai grupai. Šogad velosezonu atklāju Lieldienu brīvdienās. Bijām nolēmuši aizmīties līdz Rundālei, no tās – uz Mežotni, pēc tam atpakaļ uz Bausku. Aktīvie remontdarbi, bedrainās brauktuves un ietves neļāva uzmanībai atslābt. Kratīšanās iepriecināja vienīgi aizmugurē sēdošo bērnudārznieci. Prieki beidzās, kad aiz Bauskas robežas garām aizšāvās «fūre», daudz netrūka, lai mūs ielidinātu grāvī. Drīz vien jau no tālienes brīdinoši signalizēja divi smagie automobiļi.
Sapratu, ka šis ceļš braucienam ar bērniem ir bīstams, tāpēc Saulainē nogriezāmies uz Ziedoņiem. Taču arī tur prieki bija īsi. Pavasara ainavas baudīt liedza automašīnu saceltie putekļu mākoņi. Kad mute bija smilšu pilna un bērna īdēšana vairs nebija paciešama, nācās atmest domu apskatīt skaistās Zemgales pilis. Griezāmies atpakaļ uz mājām.
Jautājot Rundāles pašvaldības speciālistiem par veloceliņu izbūvi, saņēmu atbildi, ka trūkstot finansējuma un neesot zināms, kad varētu tapt kāds velobraucējiem piemērots infrastruktūras formējums.
Lietuvieši un igauņi veloinfrastruktūras būvē mūs apsteiguši par vairākiem gadiem. Izskatās, ka mūspusē velobraucēji ir nevēlami, jo īpaši ģimenes ar bērniem. Lai pievērstu uzmanību šai problēmai, Bauskā vajadzētu rīkot tā dēvētos «kritiskās masas» braucienus, aicinot deputātus izbraukt kādu velomaršrutu.
