Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē no 18. marta līdz 27. aprīlim bija skatāma Alvila Rozentāla gleznu izstāde, ko nomainīja gleznotājas Īras Rozentāles darbu ekspozīcija «Gaišais centrs», kas atvērta līdz 2. jūnijam.
Kad aprīļa beigās apmeklēju sava kursabiedra Alvila Rozentāla darbu izstādi, sazvanījos ar autoru, lai izteiktu savu apbrīnu. Viņš jokojot ieminējās: «Es jau visiem saku, ka Saldus muzejā nenotiek neviena izstāde bez Rozentālu piedalīšanās.» Mēs abi ar Alvilu mācījāmies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās noformēšanas nodaļā, vēlāk valsts Mākslas akadēmijā studējām vienā kursā. Alvils vienmēr bija labā garastāvoklī un ļoti iejūtīgi izturējās pret cilvēkiem, viņus atbalstot un iedrošinot.
«Zaļajās praksēs»
Prātā nāk epizodes no mūsu kopīgajām gaitām akadēmijas «zaļajās praksēs». Es biju kautrīga lauku meitene, savukārt Alvils – rīdzinieks ar pieauguša cilvēka pašcieņu, kuram piemita ļoti jūtīga dvēsele un smalka dabas izjūta. Šo dvēseles smalkumu viņš ir nosargājis un attīstījis arī savā glezniecībā. Reiz kopā bijām Ēdolē, kur Mākslas akadēmija tolaik izmantoja seno pili kā prakses bāzi. Četrus kilometrus tālāk mežā pie neliela ezera atradās manas draudzenes Anitas Āboliņas lauku mājas «Ceļarāji», kur es bieži ciemojos un nakšņoju. Kādu vakaru pēc gleznošanas Ēdoles centrā Alvils apjautājās, vai viņš varētu ierasties «Ceļarājos» uz rīta kafiju. Atceros mūsu pārsteigumu, kad kolēģis rīta agrumā tik tiešām ieradās. Te jāpiebilst, ka parasti studentu bohēma ilga līdz pirmajiem gaiļiem.
Palsa dienas gaisma
Ieejot Alvila Rozentāla izstādē Saldus muzejā, mani pārsteidza viņa glezna «Vectēvs», kuru noturēju par Alvila vecvectēva Jaņa Rozentāla darinātu. Muzeja vecākā speciāliste mākslas jautājumos Elita Sproģe atklāja, ka viņu arī pārņēmušas tās pašas izjūtas. Audeklā attēlots zirdziņš un sirms liela auguma arājs lauku ainavas fonā. Visam pāri lejas palsa dienas gaisma, kas ir A. Rozentāla iemīļotākais apgaismojums.
Nākamais pārsteigums bija Alvila gleznotās peonijas – man tik tuvs motīvs. Interesanti, ka mākslinieks, kurš nekad neglezno grieztus ziedus, šoreiz tos attēlojis, ieliktus vāzē. Te jūtams silts apgaismojums; acīmredzot klusā daba novietota darbnīcā. Pārējās gleznas ir ainavas – ar vai bez stafāža. Izjustos mazo, tīro, straujo un dzidro Latvijas upīšu gleznojumus papildina pāris mazpilsētu ainavas. Īpaši labi komponēta un jūtīgi gleznota ir «Pils iela Limbažos», kas suģestē ar izsmalcinātu kolorītu un faktūru.
«Īģes» valdzinājums
Katrā foreļupītes studijā ir kāds kompozīcijas akcents gaišā krāsā. Gleznotāja otai pieder gan sidrabainas rīta, gan mierīgas pusdienas laika, gan oranži degošas vakara ainavas. Alvils jau krietnu laiku agros rītos dodas meklēt straujo Vidzemes upīšu valdzinājumu.
Man vismīļākais izstādes darbs ir «Īģe», kurš briljanti mirdz zeltaini zaļā krāsu gammā. Saules gaisma saplūst ar atspīdumu dzidrajā foreļupes ūdenī. Ar paletes nazi veidotā faktūra vēl vairāk izceļ virsmas spīdīgumu. Tomēr visvairāk mani valdzina tas, ka gleznās jūtam Alvila emocionālo saikni ar mūsu glezniecības klasiķi Jani Rozentālu, pietāti pret gleznotāja amatu un autora izcilo kolorīta izjūtu.
Brīžiem pat šķiet, ka Alvils Rozentāls spēj attīstīt tālāk pirms simt gadiem iesākto vecvectēva domu, vismaz to var teikt par tā dēvētā ziemeļu impresionisma manierē darinātajiem darbiem.
Ar nacionālu stāju
Runājot par Alvila cilvēciskajām īpašībām, jāizceļ viņa nacionālā stāja. 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā viņš aktīvi darbojās Zaļo kustībā. Un it īpaši mani aizkustina mākslinieka ģimeniskums, rūpes par savu senču radīto mūžīgo vērtību saglabāšanu un popularizēšanu, organizējot un iekārtojot viņu gleznu izstādes. A. Rozentāls ir Jaņa Rozentāla balvas žūrijas loceklis.
Atceros Alvila stāstīto par viņa vectēva Miķeļa Rozentāla uzticību mākslas mūzai grūtajos pēckara gados, kad Rozentālu ģimenei pašu dzīvoklī Alberta ielā atļāva dzīvot tikai mazā stūrītī… Bet, kad Miķelis aizgāja mūžībā, viņš bija jāgulda zārkā, tērpts gleznotāja uzsvārcī, jo viņam nebija pat kārtīga uzvalka.
***
Ja mūsu laikraksta lasītāji nolems apmeklēt Saldus muzeju, tad viņus iepriecinās vairākas interesantas izstādes – vispirms jau muzeja pastāvīgā ekspozīcija ar Janim Rozentālam veltītajām zālēm, kā arī agrākajā mākslinieka darbnīcā tornī iekārtotā izstāde no muzeja kolekcijas (kolekcionāra Gunta Priedaika mātes un gleznotājas Īras Rozentāles dāvinājumi).
Vēl muzejā skatāma izstāde «Medicīna un farmācija Saldus novadā», kā arī Ī. Rozentāles gleznu izstāde «Gaišais centrs», kurā eksponēti darbi no šo rindu autores Parīzes sērijas un glezna «Rundāles rozes».
Glezniecības mīļotāji var apskatīt ari Kapelleru namā iekārtoto Elmāra Kunga akvareļu izstādi «Gadalaiki».
