Satiku divu pusaudžu mammu. Viņa izskatījās nobēdājusies. Apstājāmies, lai pārmītu dažus vārdus, bet saruna ieilga. Par ko gan būtu jāraizējas divu apdāvinātu un radošu bērnu māmiņai? Zināju, ka abi dzied skolas korī, zēns dejo hiphopa grupā, meitene –
tautas deju kopā. Viņi mācās arī mūzikas un mākslas skolā, piedalās dažādos konkursos. Katrs skolotājs zina, ka ikvienā izglītības
iestādē ir talantīgi un aktīvi bērni, kuri piedalās it visur. Pat ja viņi nevēlas, pedagogi vienalga mudina aizstāvēt «skolas godu».
Jaunās sievietes rūpju un nemiera iemesls nebija bērnu pārslodze. Viņa šķita ļoti satraukta par meitas un dēla konkurētspēju. Divpadsmitgadīgā meita esot iegrimusi grūtsirdībā un sevi uzskatot par īstu neveiksminieci, jo daudzajos zīmēšanas, eseju rakstīšanas un radošo ideju konkursos vēl ne reizi neesot ieguvusi godalgotu vietu, pat ne atzinības rakstu. Māsas drūmais noskaņojums atstājot iespaidu arī uz divus gadus jaunāko brāli.
Neko prātīgu sievietes mierinājumam nevarēju pateikt, vien standartfrāzi, ka konkursos godalgas nebūt nav svarīgākās. Māmiņa kategoriski iebilda: «Ir gan! Bērni ļoti alkst atzinības, sava darba novērtējuma. Viņi grib būt pirmie, labākie.»
Bet visi taču nekad nebūs uzvarētāji! Vairākums tā arī paliks konkursu «melnstrādnieki». Jūtīgiem bērniem tas droši vien ir smags pārbaudījums. Diemžēl skolu ikdiena ir pārvērtusies par nebeidzamu konkursu karuseli. Ikvienā jomā valda nežēlīgs sacensības gars, vēlme uzvarēt par katru cenu. Nenobriedušiem prātiem tas ir milzīgs spiediens. Kāda runa var būt par līdzsvarotu, harmonisku attīstību? Protams, konkursi, mācību olimpiādes un citas intelektuālas sacensības ir vajadzīgas, bet ne jau tik neierobežotā skaitā. Tā vietā, lai izdzīvotu bērnību, skolēni ir spiesti justies kā cīņu arēnā. Nezinu, vai tāds skarbums ir attaisnojams.
