Sestdien, apmeklējot vairākus rajona vēlēšanu iecirkņus, novēdīja trejādas izjūtas – drosme, niknums un bailes.Pie drosmes. Esam paraduši, ka publiskās un pilsoniskās izpausmēs aktīvāki ir vecāka gada gājuma ļaudis, bet šoreiz acīs iekrita daudz jauno, kas 2. augustā bija nākuši balsot. Drosmīgi, savu pārliecību aizstāvēdami, nebīstoties atklāties. Šādam spēkam apvienojoties, briestu revolūcija.Niknums. Ne viens vien vēlētājs, nākdams uz iecirkni, atklāja savu sāpi, neslēpa to kā aiz dzelzs vairoga. Tā tika izklāstīta balsošanas vietā, autobusu pieturā, pagasta veikalā, kai-miņmājas pagalmā. Vēl ilgi manā acu priekšā vīdēja skats, ko redzēju kādā vēlēšanu iecirknī. Sirms, galantā uzvalkā ģērbies kungs, raitā solī pienākdams pie urnas, ar niknumu balsī noskandēja: «Lai tev tiek, Šleser!», pēc tam ar iznīcinošu spēku iestūma zīmi balsošanas kastē. Un viņš tāds nebija vienīgais. Bailes. Mūs biedē ar pasaules galu, krievu ienākšanu valstī, lata devalvāciju, pilnīgu izputēšanu. Taču šoreiz uzmanība tam paslīdēja garām. Bailes no izrēķināšanās, atriebības iespiedušās pilsoņu apziņā. Sievietei vaicāju, lai atklāj, kā balsojusi, viņa piekrita, taču atteicās nosaukt uzvārdu, jo dēls Rīgā svarīgu amatu ieņemot. Savukārt pusmūža vīrietis aizrādīja, ka nevienam nav jāzina, kā viņš balsojis. Jāzina nav, taču tas lika noprast, ka viņa izvēle kādam var nepatikt un bailes klāt stāv. Pat ja pats nemana, citam to vieglāk saskatīt. Tagad mēs zinām, ka referendums nav izdevies. Lai gan sajūtas un izjūtas ir tik dažādas, es ticu, ka pārmaiņu laiks tomēr būs sācies. «..Tautas nobalsošanas rezultāti iezīmē vienu soli pretī tālākai sabiedrības mobilizācijai.»Politologs IVARS IJABS
