Bornsmindes (Ziedoņi) muižas kādreizējās īpašnieces baroneses Olgas fon Šeppingas mazmeita Ņina Fedosejeva ir baušķeniece.
Bornsmindes (Ziedoņi) muižas kādreizējās īpašnieces baroneses Olgas fon Šeppingas mazmeita Ņina Fedosejeva ir baušķeniece. Baronese nodzīvoja ilgu mūžu, gandrīz līdz 100 gadiem. Mazmeitai vakar, 6. jūlijā, apritēja 80 gadu.
Iznāk, ka jūs varētu būt Bornsmindes muižas mantiniece?
– Ja pēta radniecības līni ju – it kā jā, bet ko nu vairs par to. Nekad neesmu sevi izcēlusi citu vidū. Vai man ir kādi nopelni, ka esmu piederīga šai dzimtai? Tāds bijis liktenis.
Jums pašai nav iznācis Bornsmindes ziedu laikus piedzīvot. Vai baronese par to stāstīja?
– Bornsminde vecmāmiņai bija ļoti mīļa. Būdama Latvijā, viņa lielākoties tur uzturējās. Dzīve muižā bijusi skaista, rīkotas viesības un dārza svētki. Smagākais fiziskais darbs, ko darījuši paši kungi, esot bijusi ābolu novākšana rudenī.
Vecmāmiņa man bija ļoti tuvs cilvēks, esmu daudz klausījusies viņas nostāstus par seniem laikiem, tikai jaunībā jau nenāca prātā, ka tos vajadzētu pierakstīt.
Kā vecmāmiņa nolēma palikt Bauskā?
– Tas ir garš stāsts. Baronese Olga fon Šeppinga no Krievijas šurp brauca revolūcijas laikā. Ceļā vecmāmiņas vīrs saslima ar melnajām bakām un nomira. Jau bija zināms, ka Bornsminde Šeppingiem ir atņemta un tās vietā piešķirta Aušgaļu muiža tagadējā Gailīšu pagastā. Tur dzīvojot, bija jānodarbojas ar zemkopību. Tā vecmāmiņai bija sveša lieta. Viņa pieņēma darbā cilvēkus, kuri izrādījās negodīgi. Pēc tam baronese apprecējās ar vīru, kuram jau bija seši bērni. Muižu un zemi pārdeva, nauda bija jāsadala deviņiem mantiniekiem, jo vecmāmiņai bija trīs meitas, viena no tām – mana mammīte. Tas bija jau Latvijas laikā.
Vai bieži iznācis būt kopā ar baronesi?
– Viņa dzīvoja kopā ar manu mammīti, abas reizēm runāja franciski, lai es nesaprastu. Mājās sazinājāmies arī vācu, krievu valodā, jo latviešu valodu vecmāmiņa zināja ļoti slikti. Viņa bija vāciete, tāpēc mani sūtīja vācu bērnudārzā un skolā. Vēlāk latviešu mācību iestādē jutos daudz labāk.
Vecmāmiņa bija ļoti stingra, bet es – liela palaidniece, kā tāds puspuika. Kokos rāpos, drēbes plēsu, ar puikām vien draudzējos. Reiz uzkāpu bumbierē, bet vecmāmiņa stāvēja lejā ar suņu pletni. Pamatīgu pērienu esmu dabūjusi par nepaklausību.
Vēlākos gados viņa man daudz ko pamācīja un aizrādīja, gribēja, lai protu uzvesties labā sabiedrībā, no kādas pati bija cēlusies.
Vai viņai izdevās šajā sabiedrībā atgriezties?
– Var teikt jā, bet “pa sē tas durvīm”. Vecmāmiņa īsti labi nesatika ar manu mammīti. Bauskā darbu sameklēt viņa nevarēja, jo kurš ņems darbā baronesi? Vecmāmiņa aizbrauca uz Rīgu, atrada kalpones vietu pie Anglijas sūtniecības darbinieces. Viņa tīrīja istabas, mazgāja veļu, gatavoja ēdienu, bija sīksta un no šī darba nekaunējās. Tas bija labāk nekā justies no kāda atkarīgai. To esmu ielāgojusi.
Mācoties mājsaimniecības skolā Rīgā, dzīvoju pie vecmāmiņas. Viņai bija istabiņa Ausekļa ielā. Uz māju, kur vecmāmiņa kalpoja, reizēm gāju ēst to, kas kungiem bija palicis pāri. Anglietei es patiku, viņa mēdza paķert mani zem elkoņa, un mēs gājām pa Rīgas bulvāriem staigāt. Mammīte saslima ar tuberkulozi, nevarēju mācīties, vajadzēja braukt atpakaļ uz Bausku.
Pēc tam jūs esat bijusi arī Vācijā?
– Pavisam jauniņa apprecējos ar krievu virsnieku, no viņa man ir uzvārds Fedosejeva, dzimusi esmu Kristjanoviča. Sākās karš, vīrs aizgāja uz fronti, tā viss beidzās.
Uz Vāciju mani izveda kā politiski neuzticamu personu – nu tak no tādas dzimtas un vēl krievu virsnieka sieva. Vācijā biju par kalponi vienās mājās, tīrīju un mazgāju, strādāju dārzā. Palīdzēja vācu valodas zināšanas. Tiku palaista atvaļinājumā uz mājām. Mammīte strādāja Bauskā, dzirnavu kantorī. Viņas priekšnieks nokārtoja, ka man nevajadzēja braukt atpakaļ. Daudzi latvieši toreiz palika Vācijā, pēc tam izbrauca uz Ameriku.
Vai nav nācies domāt, kāda būtu jūsu dzīve, paliekot ārzemēs?
– Nekad to neesmu gribējusi. Ziniet, cik daudz reižu man sapņos ir rādījies pilskalns? Esmu ilgojusies pēc mājām, Latvijas, Bauskas. Svešas zemes mani nevilina.
Pēc kara dzīve nokārtojās?
– Tad… nu labi, stāstīšu, kā bija. Mammīte mira, es gaidīju bērnu. Vienā dienā mammīti aizveda uz morgu, bet mani dzemdēt. Bēres sarīkoja mammas darbabiedri. Pārnācu mājās ar puikiņu, vienai ar visu bija jātiek galā. Tēva man nav bijis, jo mammīte agri izšķīrās.
Vecmāmiņai mammītes nāve bija sāpīgs zaudējums. Viņai bija tikai 41 gads. Divas baroneses meitas nomira jaunas.
Dēlu izaudzinājāt viena?
– Man vajadzēja pelnīt iztiku, dēlu nodevu “silītē” un gāju darbā. Vēlāk satiku labu cilvēku, ar kuru kopā nelaulāti nodzīvojām visu mūžu. Nu Bernhards jau citā saulē.
1949. gadā, kad sāka runāt par izsūtīšanu, biju tam gatava. Nokāvām cūku, iztecināju taukus, nožāvēju gaļu, lai ir, ko ņemt līdzi. Bet laimējās – mani neaiztika vai aizmirsa.
Izaudzināju dēlu, mazdēlu Andri, arī viņa bērnus Jānīti un Lindu. Esmu strādājusi tikai vienu darbu – par grāmatvedi. Pensijā varēju iet no 55 gadiem, bet vēl desmit pa virsu nostrādāju.
Esat pārcietusi smagu operāciju?
– Pamanījāt, ka man ir viena kāja? Otru pirms diviem gadiem noņēma. Slimību man ir bez jēgas. Pie dzīvības un možuma uztur pienākums, citādi būtu trakai jāpaliek. Katru dienu pie manis pusdienās nāk mazdēls ar vedeklu, viņi tepat netālu “Bauskas pienā” strādā. Ar ratiņkrēslu aizripinos līdz virtuvei un saimniekoju. Pēc pusdienām viņi mazgā traukus, bet katliņus beržu pati, man patīk pa savam prātam. Pēc tam jūtos nopelnījusi atpūtu, atlaižos, skatos televizoru, lasu, acis gan kļuvušas švakas.
Vientuļa nejūtos, ieskrien mazmazbērni, kaimiņienes ienāk, atnes ziedus no dārza. Ik pa brīdim durvis ver Malda Cinovska, arī kaimiņiene – dēla skolas biedre. Viņa mani aprūpē, atgādina, kad zāles jāiedzer, palīdz veikt tos darbus, ko pati vairs nespēju. Bet kaut kas no tās aristokrātu lepnības manī ir – ar kuru katru nesaejos un raksturs man ir šerps.
Nav gribējies redzēt, kā Ziedoņos izskatās tagad?
– Uz Bornsmindes parku mani aizveda pirms dažiem gadiem. Nosāpēja sirds, redzot, ka takas aizaugušas, ēka iet postā un noveco tāpat kā cilvēks. Sic transit gloria mundi (latīņu val. – tā paiet pasaules godība).
