Piecas nozīmīgākās lietas Nika Matvejeva dzīvē. Mūzikas skolotāja Sarmīte Vaivare, kura man lika dziedāt korī un saskatīja manī mākslinieku.
Piecas nozīmīgākās lietas Nika Matvejeva dzīvē
* Mūzikas skolotāja Sarmīte Vaivare, kura man lika dziedāt korī un saskatīja manī mākslinieku.
* Sastapšanās ar Vilni Šmīdbergu, grupu «Katedrāle», vēlāk – ar Mārtiņu Braunu.
* Skaistais iemīlēšanās laiks otrajā sievā Ilonā. Pasaulē es neredzēju neko citu, tikai viņu.
* Mani bērni. Lai arī kādreiz tik ļoti gribas būt vienam, klusumā, tomēr es saprotu, ka bez saviem diviem puikām un trim meitenēm nespētu dzīvot.
* Diska «Ieskaties acīs» panākumi. Ir patiess prieks, ja tavu darbu novērtē.
* Man ļoti garšo alus, varu izdzert litriem, tieši tāpēc es to nedzeru.
«Matvejev! Uz frizētavu! Lai tava galva būtu padomju skolēna cienīgā izskatā!» Bauskas 2. vidusskolas direktora bargā balsī izteiktā pavēle nepieļāva iespēju iebilst.
Frizētavā par pārdesmit kapeikām matu ērkulis tika nedaudz pielīdzināts, lai pēc pāris nedēļām tas atkal visnežēlīgi gadītos kāda cita kārtīga skolotāja skatienam.
«Matvejev! Tevi atkal frizieris…,» bargā balss apraujas, jo klasi pāršalc klusi smiekli. Niks vakar bijis frizētavā, lai, vasa- ras brīvlaikam klāt esot, no kuplajiem matiem atstātu tikai atmiņas. Direktors šādu iespēju nebija pieļāvis, tāpēc uzrunu klasē iesācis ar jau tik ierasto «Uz frizētavu!».
«Nebija, nebija tā!» bildīs cita Bauskas 2. vidusskolas pasniedzēja. «Kad viņš 10. klasē svētku sarīkojumā korī dziedāja solo, mums, skolotājām, plašajā balss plūdumā klausoties, acis bija pilnas asaru.»
Bērnudārza audzinātāja gan zina pavisam citādāku stāstu. Kad reiz bērnu telpā izcēlies ugunsgrēks, mazais Niks, no liesmām un dūmiem slēpdamies, ielīdis skapītī un atrasts tikai laimīgas sagadīšanās dēļ.
«Viņš nekad nav bijis bailīgs, kur nu vēl slēpies skapī!» protestēs savulaik populārās Bauskas grupas «Katedrāle» mūziķi. «Puisis kā apburts stundām varēja klausīties mūsu mēģinājumos. Kad vīriem balsis galīgi izkalta, tad mēs droši zinājām, ka varam Niku sūtīt uz veikalu pēc vinčikiem. Vajadzēja tikai uzrakstīt zīmīti pārdevējai, pēc desmit minūtēm zēns bija atpakaļ, un mēģinājums sekmīgi turpinājās.»
Savukārt Lāčplēša ielas puikas atceras, ka Niks lieliski spēlējis futbolu. Pirms kārtējās aizlavīšanās uz bumbas spārdīšanu viņš savā istabā izveidojis īpaši «radošu gaisotni», kas mātei vēstītu, ka akordeons ir cītīgi vai divas stundas spīdzināts un centīgais mūziķis tikko, tikko izskrējis uz mazu brītiņu kājas izvingrināt.
Bet tā meitene, kura tagad dzīvo N ielā, atceras, kā Niks viņu dancinājis ballītēs Pilskalnā, pēc tam skūpstoties pie pilsdrupām abi gaidījuši rītu.
Varbūt viss bija pavisam citādāk, jo NIKS MATVEJEVS, Bauskas 2. vidusskolas absolvents, pārdomās par Bauskā pavadīto laiku vien pasaka: «Man Bauska saglabāsies atmiņā kā skaista un jauka bērnības, jaunības, pirmās mīlestības, lielu sapņu un cerību pilsēta.»
Jums ar mācībām Mūzikas skolā gājis visādi. Kā lai vecāki zina, kad bērns tomēr jāpiespiež spēlēt klavieres, dziedāt, jo no viņa dienās var iznākt izcils mākslinieks?
– Brīnumreceptes nav. Tikai dažiem bērniem patīk stundām sēdēt pie klavierēm vai čīgāt vijoli. Jāpaļaujas uz mūzikas skolotāju ieteikumiem, uz viņu apliecinājumu, ka bērnam ir spējas, talanti, jāpiespiež tos izkopt. Mana mūzikas skolotāja Sarmīte Vaivare lika nākt uz kori. Vēl aizgāja uz mājām un pārliecināja vecākus, ka man ir muzikāli jāizglītojas.
Kā jūs nonācāt rokmūzikas pasaulē?
– Tie bija «Katedrāles» mūziķi, kuru mēģinājumus es stundām varēju vērot. Reiz Vilnim Šmīdbergam ansamblī radās brīva basģitārista vieta. Viņš aicināja mani. Es ģitāru jau biju strinkšķinājis, un tā lieta aizgāja. Spēlējām kolhozu klubiņos, «50. gadadienā», Iecavā, tad nāca Mārtiņš Brauns un «Sīpoli». Mācījos vienlaikus divās vietās: Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un Fiziskās kultūras institūtā. Tajos laikos tas prasīja lielu uzņēmību. Man ir peldēšanas trenera diploms. Septiņus gadus spēlēju un pelnījos Vācijas klubos. Vēl tagad mācos neklātienē Anglijas Karaliskajā augstākajā aranžētāju skolā. Esmu sarakstījis viencēliena baletu, ko sūtīšu analizēt pasniedzējiem uz Angliju.
Jūsu darbu klāstā ir arī skaistā Kvazimodo loma Zigmara Liepiņa operā «Parīzes Dievmātes katedrāle».
– Šī loma man nāca tieši laikā, jo biju depresijas pārņemts. Zigmara mūzika ir fantastiska. Kad es aizvedu partitūru parādīt savai pasniedzējai Itālijā, viņa teica, ka pasaulē nav mākslinieka, kurš tik sarežģītu gabalu varētu nodziedāt. Viņa arī atzina, ka tādi ģeniāli motīvi kā izrādes fināla dziesma topot reizi simt gados. Man pat kauns atzīties, bet es katras izrādes beigās raudu, kad dziedu veltījumu Esmeraldai.
Pērn decembrī tika izdots jūsu kopdarbs ar Mariju Naumovu – disks «Ieskaties acīs». Jau janvāra vidū bija pārdots 9000 eksemplāru un tas saņēma Zelta disku.
– Par šī projekta veiksmi esmu patīkami pārsteigts. Darbs tapa mēneša laikā kā ierakstu kompānijas pasūtījums. Priecājos, ka klausītāji to tik atzinīgi novērtēja.
Kas top pašlaik?
– Gandrīz gatavs ir disks Rīgas 800 gadu jubilejai. Mana mūzika, dziedāšu es, zēnu koris, arī Linda Leen. Veidojot šo ierakstu, esmu daudz strādājis, ceru, tas būs izdevies.
Vai visiem darbiem pietiek laika?
– Pēc 40 gadiem es apjautu, ka laiks skrien baismīgi ātri. Tagad arvien vairāk jādomā, kā to taupīt. Es pat izrēķināju, ka vienā mēnesī esmu astoņas stundas runājis pa telefonu. Tā ir viena darbdiena!
Bet ir taču jāpierod, ka cilvēks dzīves laikā mainās.
– Visi ar laiku paliek prātīgāki, bet man tas nāca diezgan lēni. Salīdzinot savu jaunību ar to, kā dzīvo jaunieši pašlaik, es biju krietni gausāks, tik ļoti nesteidzos dzīvot.
Vai jums ir svarīga savas dzimtas, zemes apziņa?
– Manī sajaukušās poļu, lietuviešu, krievu, latviešu asinis. Vecaimātei Polijā bija 14 bērnu, brālēni un māsīcas man ir visā plašajā pasaulē. Daudzus no viņiem tā arī nekad nesastapšu. Latviski protu labāk nekā krieviski, jo krievu valoda pazuda no manas leksikas tūlīt pēc vidusskolas beigšanas.
Savā būtībā esmu «auseklītis», kurš bez Latvijas nevar dzīvi iedomāties. Ilgus gadus nācies pavadīt Vācijā, Anglijā, bet visu laiku tikai ar domu, ka es atgriezīšos. Tagad vislabāk jūtos savā dzīvoklī Ķengaragā.
Vai jums vēl saglabājusies kāda saikne ar Bausku?
– Es dažreiz gribētu noticēt tām skaistajām pasaciņām, ko esmu dzirdējis par Bausku. Esot taču eja no Pilskalna uz Rundāli, un tajā zviedru zelts apslēpts! Neviens netic, tāpēc ka nav racis. Es bērnības sapņos tur visu biju atradis un izložņājis.
Tagad lielākā daļa saišu ar Bausku ir pārtrūkušas. Šogad pēc ilgiem laikiem biju skolas absolventu salidojumā, pārņēma skumja nostalģija. Naktī ar klases biedriem izbraucām pa pilsētu, atmiņu ir daudz, tās ir jaukas un mīļas. Tikai no malas redzams, cik Bauska ir skaista pilsēta, izvietojusies lieliskā vietā. Es noteikti te vēl atbraukšu. Kaut vai kādreiz uz vimbām.
