«Bauskas Dzīve» saņēmusi vēstuli no M. Supes, kurā viņš uzklausījis kāda paziņas pārdomas pēc šķiršanās.
«Bauskas Dzīve» saņēmusi vēstuli no M. Supes, kurā viņš uzklausījis kāda paziņas pārdomas pēc šķiršanās.
Mans paziņa Jānis ir šķīries. Šķiet, laulība nav bijusi laimīga, jo gan pašam, gan sievai bijis pa mīļākai un mīļākajam. Prasību tiesā pieteikusi sieva. Esot apnicis gaidīt vīru, kad no rīta pārnāks. Bērni izaudzināti un neesot vērts izlikties. «Svaigi» šķirtais vīrs tomēr jutās nelaimīgs: «Nevajadzēja šķirties, kad abiem jau pāri piecdesmit. Jaunībā es biju stulbs. Draudzene palika stāvoklī, apprecēju. Bērns vēl nebija piedzimis, kad man jau bija mīļākā, sieviete, kuru nekad neaizmirsīšu. Vēl tagad viņu mīlu, taču kopā mēs droši vien nebūtu laimīgi. Neticu, ka būtu bijis viņai uzticīgs. Man tāda daba… Bet pie cilvēka pierod. Sieva ir ne tikai sieviete. Ir kopējas mājas, gulta, kotletes, kas garšo abiem, tas ir ļoti svarīgi… Līdz šim par to nebiju domājis. Ar citu sievieti mani saistīja tikai sekss. Taču tagad man gribas kotlešu… Aizliegtais auglis kārdina jebkuru vīrieti. Kad sieva mūžīgi gatavo vakariņas un mazgā veļu, vīrietim kļūst neinteresanti.
Tagad gan es zinu, ka sievu nemūžam vairs nekrāptu, visas sievietes taču tāpat neizmīlēšu… Pirmais kaisles brīdis drīz pāriet, un vairs nav nekā. Bioloģiski taču viss notiek tāpat… Laikam jānodzīvo līdz piecdesmit gadiem, lai saprastu, ka galvenais ir psiholoģiskā saderība.
Sieviešu vīrietim var būt daudz, bet sieva tikai viena. Tagad es mācu to savam dēlam.
