Man, izlasot G. Žilinska rakstu «Kurp dodies, cilvēk? Kurp dodies, Latvija?» 3. oktobra «Bauskas Dzīvē», 8. lappusē, radās nopietni iebildumi autora viedoklim.
Man, izlasot G. Žilinska rakstu «Kurp dodies, cilvēk? Kurp dodies, Latvija?» 3. oktobra «Bauskas Dzīvē», 8. lappusē, radās nopietni iebildumi autora viedoklim.
Šķiet, ka šāds uzskats var rasties, dienot par profesionālu karavīru armijā, kuras uzdevums bija nevis aizsargāt valsti, bet gan valdošo režīmu. Mēs, Latvijā augušie, zinām, ka šī armija bija spējīga ar tanku kāpurķēdēm sabradāt neapbruņotus cilvēkus pie Viļņas televīzijas torņa vai, īpatnējā veidā izmantojot sapieru lāpstiņas un lietojot indīgās kaujas vielas, izklīdināt mierīgo demonstrāciju Tbilisi utt.
Šādu bruņoto spēku politdarbinieku «apstrādāts» cilvēks bez sirdsapziņas pārmetumiem var spriedelēt, ka 1983. gadā PSRS bruņoto spēku izdarītā pasažieru lidmašīnas notriekšana tikai tādēļ, ka lidaparāts novirzījies no noteiktā maršruta un nav atbildējis uz radiosignāliem, ir attaisnojama (ir taču iespējams, ka starp vairākiem desmitiem nevainīgu pasažieru atradās arī kāds terorists). Varbūt G. Žilinskim nevajadzēja kritizēt ASV pretgaisa aizsardzības spēku «vilcināšanos» vai, pēc profesionāla karavīra vārdiem, nogulēšanu, nenotriecot savā gaisa telpā četras teroristu nolaupītas lidmašīnas.
Viens no šo lidmašīnu neiznīcināšanas iemesliem bija tas, ka bez teroristiem tajās vēl atradās arī citi cilvēki. Šo vilcināšanos savas valsts bruņoto spēku vadībai nepārmet arī ASV aizsardzības ministrijas un Pasaules tirdzniecības centrā bojā gājušo tuvinieki.
Manuprāt, G. Žilinskis cenšas pierādīt vēsturisku patiesību, tikai atverot vēstures grāmatu attiecīgā, viņam izdevīgā vietā. Bet tādā veidā mēs varam arī pierādīt, ka krievu upi Volgu sauc Itiļ (tatāru valodā), milzīga Krievijas valsts daļa pieder Mongolijai, Krievijas valsts vidienē varētu atrasties bulgāru valsts, Maskava varētu piederēt Francijai, un Maskavas Sarkanais laukums ir vācu lidlauks (M. Rusts).
Varbūt manis kritizētā raksta autors var pateikt, cik reižu Krievijai bija jāiebrūk Kaukāzā, lai ģenerālis Jermolajevs varētu uzbūvēt Groznijas cietoksni. Ko G. Žilinskis atbildētu uz to, ka Staļins ne tikai iedeva čečeniem papildu teritorijas, bet arī organizēja čečenu tautas pilnīgu deportāciju gan no kalniem, gan līdzenumiem, bet to, kuriem nepietika vietas vilcienu sastāvos, dzīvu sadedzināšanu?
Ticu, ka profesionālajam karavīram ir pazīstama marksisma filosofija, kura definē, ka emocijas ir cilvēka reakcija uz ārēju kairinājumu. Un tādēļ nevis mums, lielai daļai latviešu, bet gan Krievijas valdībai vajadzētu padomāt, kādēļ daudzas mūsu austrumu kaimiņa izdarības izsauc latviešos negatīvas emocijas. Bet kamēr mūsu kaimiņvalsts visas problēmas risina ar bruņota spēka palīdzību, jāatceras sakāmvārds «Kas vēju sēj, tas vētru pļauj».
Dīvaini ir arī tas, ka G. Žilinskis mēģina attaisnot mierīgo Čečenijas iedzīvotāju zaudētās rokas un kājas ne tikai ar Krievijas armijas bumbvedēju darbu, bet arī ar čečenu kaujinieku atkāpjoties izliktām kājnieku mīnām.
Atcerēsimies arī to, ka pirms desmit gadiem PSRS varas iestādes centās tautai ieskaidrot – daļa cilvēku, kas gājuši bojā pie Viļņas televīzijas torņa, ir satiksmes negadījumu upuri, nevis PSRS armijas rīcības rezultāts. Bet arī atsaukšanās uz čečenu kaujinieku izliktajām kājnieku mīnām ir tikai seku konstatējums. Vai čečeniem būtu jāmīnē sava teritorija, ja tajā nebūtu iebrukusi sveša armija?
Nav jau grūti kādu tautu nodēvēt par cilvēku laupītājiem un narkotiku izplatītājiem, tikai tas nekādi neattaisno šo tautu pilnīgu fizisku iznīcināšanu.
V. PAKULIS Bauskā
