«Bauskas Dzīve» publicē Bauskas novada skolu 7. klašu eseju konkursa labākos darbus. Konkursa moto šogad bija D. Džordana atziņa «Cilvēkam, kurš zina, kurp viņš iet, pasaule pati paver ceļu».
Pirmo vietu konkursā ieguva Gerda Veršinska no Bauskas pilsētas pamatskolas. Gerdas darbam augstāko vērtējumu bija devuši visi žūrijas dalībnieki.
«Ir rīts. Es vēroju apkārtni. Es redzu mazu zēnu, kurš nes rokās vijoli un ātrā solī steidzas garām manam logam. Es saprotu, ka viņam ir gara darba diena. Viņš iepazīst pasauli. Tas ir daudz vai maz? Manuprāt, daudz, jo laiks tiks izmantots, lai desmitiem reižu spēlētu, vingrinātos un apgūtu daļu no skaņdarba. Tad es atceros sevi bērnībā.
Es atceros vienu dienu, kad vecmāmiņa man stāstīja par mērķtiecību. Viņa sacīja, ka kamola satīšana arī māca mērķtiecību. Tu dziju vēlies saritināt skaistā kamolā. Lai varētu saritināt, ir nepieciešama pacietība. Kamols ir kā mana dzīve. No sākuma kamols mazs, es pati maza. No maza kamola maz ko var uzadīt. Liels kamols, pati liela. No manis prasa lielu atbildību, pienākumu izpildi un mērķtiecību. Ja kaut ko vēlos sasniegt savā dzīvē, man ir jāatrod mērķis. Manuprāt, lai kaut ko sasniegtu, ir vajadzīgs gan laiks, gan vēlme, gan pacietība. Lai kaut ko paveiktu, ir jābūt pareizai attieksmei pret to, ar ko nodarbojies vai par ko vēlies kļūt.
Es vēl atceros, kā vecmāmiņa man sacīja, lai vienmēr visu daru ar smaidu sejā un atvēlu tam laiku, jo neko nevar izdarīt, ja nepieliek pūles. Vecmāmiņa bērnībā bija mana mazā pasaule, kura ar saviem padomiem ieveda lielajā pasaulē.
Ir pienācis vakars, es atkal lūkojos pa logu un redzu nogurušu cilvēku. Tas ir tas pats mazais zēns, kurš paveicis savus dienas uzdevumus. Kura pasaule viņam palīdzēs? Es zēnā apbrīnoju spēju darīt to, kas vajadzīgs, un arī to, kas patīk. Viņš nāk no lielās pasaules un iet uz savu mazo pasauli – ģimeni. Vispirms ar viņu runās un apmīļos, iztaujās un atbalstīs, dos padomus. Tad viņš stiprs varēs iet lielajā pasaulē. Lielā pasaule viņu sapratīs, jo viņš sapratīs to.
Arī es nāku no savas mazās pasaules – no mājām, pagalma, skolas. Es gatavojos ieiet lielajā pasaulē. Man ir draugs – saksofons. Manuprāt, es visas savas domas, pārdzīvojumus, priekus, izsaku mūzikā. Mēs – es un saksofons – viens otru saprotam. Tāpēc, stāvot lielās pasaules priekšā, viņš dažreiz raud un smejas. Mans draugs zina, kurp es gribu iet, un es arī to zinu. Mazās pasaules mērķis pāraugs lielās pasaule mērķī – spēlētprieks mani darīs stiprāku un reizē jūtīgāku. Es ticu sev, savai gribai un spējām.»
Īslīces vidusskolas audzēknes Kates Grigones eseja konkursā bija otrā labākā. Kate saņēma «Bauskas Dzīves» speciālbalvu par cilvēcisko vērtību apliecinājumu.
«Kāds gudrais teicis: «Šodiena varbūt ir nožēlojama, bet rītdiena var būt labākā diena tavā mūžā, tev tik tur ir jātiek.» Es no dzīves neko daudz neprasu, tikai nedaudz mīlestības un laimes. Man dzīve paver durvis ik rītu. Jauna diena, jaunas iespējas, kļūda vai sapnis – katra diena ir piedzīvojums. Reizēm būs grūti izdzīvot pat stundu. Neviens neteica, ka būs grūti, bet arī neteica, ka būs viegli. Ja parādās grūtības ar pirmo soli, ko sper, nepadodies, tev vēl tāls ceļš ejams. Galvenais – ej savu ceļu, nevis kāda cita. Netraucē citiem sapņot, bet vari uzmundrināt sapņotāju.
Kad domā, ka nav atlicis itin nekas, tev tikai ir jāuzdrošinās sapņot. Var sapņot par jebko, nekas nav neiespējams. Es sapņoju, kaut man reiz būtu labs draugs, kuram siltu apskāvienu dot, draugs, kuram maigu skūpstu sniegt, un ģimene, kur nebūs strīdu, bet ik rītu sagaidīs silts «labrīt» no abiem vecākiem. Būsim godīgi – par to ir jācīnās. Labus draugus ir grūti iegūt – tas nebūs vesels bars, bet gan daži labi draugi, kuriem var uzticēties. Skūpstīšu es tikai savu dvēseles radinieku. Mīlestību netirgo uz katra ielas stūra, tā ir jāiegūst, un, tāpat kā visas dzīves vērtības, tā prasa laiku – nekas nekrīt no gaisa kā Dieva dots. Ģimeni nevar samainīt, tā ir tāda, kāda ir, bet man vajag arī tādu ģimeni, kas reizēm nesaprot sapņus. Tad es aizveru acis un sapņoju tālāk. Neviens man to nevar aizliegt.
Es nevēlos daudz naudas, dārglietas, smalku automašīnu un dārgu zīmolu drēbes. Kam man dzīvot skaistāk, ja es mīlu tā, kā ir? Es ar katru elpas vilcienu izbaudu auksto ziemas vēju, rudens lapu krāsu, pavasara ziedu smaržu un vasaras dienas pludmalē jautrā draugu lokā. Dārgi ir vārdi, ko sakām cits citam, solījumi, noslēpumi, ar kuriem dalāmies dzīves tumšākajās dienās. Ko gan jūs darītu, ja zinātu, ka atlikusi tikai viena diena, ko dzīvot? Cits vēlēsies būt bagāts vienu dienu, cits slavens, cits – apceļot pasauli. Tā būtu katra brīva izvēle. Es vēlētos darīt citus laimīgus. Nopirkt mammai sapņu auto, dāvāt draudzenei ceļojumu, ko tik ļoti kāro. Vēlētos pateikties ikvienam cilvēkam manā dzīvē par visu, ko darījuši manā labā. Arī katra kļūda ir mācība. Ir jāpasakās katru dienu, jāpateic mīļš vārds, jānovērtē katrs darbs, ko kāds dara, jo, kad pienāks diena, kad dvēsele tavās krūtīs izdzisīs, tam var nepietikt laika un vārdi var aptrūkties.
Diezgan skumji, bet tāda ir dzīves realitāte – skarba. Reizēm mēs melojam paši sev, lai būtu vieglāk pieņemt realitāti, un varbūt tā ir pat labāk, jo visas raizes pazūd bezdibenī kopā ar sāpēm un mokām. Dzīve ir skaistu un traģisku momentu juceklis, kurā mēs dzīvojam. No tā nevar izbēgt. Kas gan cits atliek, kā dzīvot un sapņot… Ir svarīgi, lai kādam tu esi vajadzīgs, tāpat kā tavi sapņi. Bez tiem tu vairs nebūsi pats.»
