Pirms desmit gadiem leģendārā «Baltijas ceļa» organizatoru vidū bija arī bijušās Bauskas pārvietojamās mehanizētās kolonnas nr. 7 jeb melioratoru Tautas frontes grupas vadītājs KAZIMIRS LAZDĀNS.
Pirms desmit gadiem leģendārā «Baltijas ceļa» organizatoru vidū bija arī bijušās Bauskas pārvietojamās mehanizētās kolonnas nr. 7 jeb melioratoru Tautas frontes grupas vadītājs KAZIMIRS LAZDĀNS.
– Raksturojiet, lūdzu, to laiku!
– Tautfrontiešu grupā bijām apmēram simt meliorācijā nodarbināto. 1988. gadā rajonā pirmā nodibinājās Bārbeles grupa, otrie bijām mēs.
Iniciatīva par «Baltijas ceļu», kurā, rokās sadodoties, triju Baltijas valstu iedzīvotāji emocionālā, pasaulē nepieredzētā veidā nepārprotami paustu brīvības alkas, nāca no Rīgas. Jau divas nedēļas pirms 1989. gada 23. augusta kļuva zināma šī iecere. Gāju pie Daiņa Vanaga, viena no Latvijas Tautas frontes (LTF) rajona nodaļas līdzpriekšsēdētājiem, un interesējos par gaidāmā notikuma norisi. Mani pilnvaroja braukt uz Rīgu pie LTF priekšsēdētāja vietnieces Sandras Kalnietes. Bija ieradušies pārstāvji no visiem rajoniem, kuriem cauri vīsies «Baltijas ceļš». Vienojāmies, kurā vietā kādi rajoni piedalīsies, iesaistot šajā akcijā visus Latvijas novadus. Bauskas posms bija 45 kilometrus garš. Par posmu no Iecavas dzelzceļa pārbrauktuves līdz «Imanta Sudmaļa» krustojumam atbildīga bija iecavniece Mudīte Kalniņa, manā pārziņā bija pārējā daļa līdz Lietuvas robežai. Atgriežoties mājās no Rīgas, radio ziņās dzirdēju to, kas tikko bija norunāts LTF mītnē. Jau vakarā manā dzīvoklī atskanēja pirmie telefona zvani.
– Kāda veidojās sadarbība ar iestāžu, sabiedrisko organizāciju vadītājiem?
– Iestāžu un organizāciju vadītāji bija visai atturīgi, taču atbalstu neatteica. Īpaši atsaucīgas bija abas ceļu daļas, iezīmējot līniju uz šosejas, kur akcijas dalībniekiem nostāties. No toreizējās partijas darbiniekiem aktīva kopā ar tautfrontiešiem bija Emerita Buķele. Milicija ārēji ieturēja neitrālu pozīciju. Grupu pārstāvjiem un TF aktīvistiem bija uzdots pārraudzīt katru ceļa kilometru, lai visā tā garumā cilvēki nostātos vienmērīgi. Uz Bauskas rajonu pa diviem maršrutiem – caur Meiteni un Iecavu – sabrauca ļaudis no Kurzemes novada – Jelgavas, Dobeles, Tukuma, Talsu, Kuldīgas, Ventspils, Liepājas rajona un no Jūrmalas. Sastrēgumu nebija, avāriju arī ne.
– Zīmīgākie iespaidi!
– Kaut gan sākums bija paredzēts vakarā, darbdienas beigās, jau dienas vidū sabrauca paši tālākie Kurzemes rajonu pārstāvji – autobusos un citās mašīnās ar triju valstu karogiem, daudzi bija tautastērpos. Par simboliem nekāda aicinājuma nebija, bet cilvēki paši saprata…
Biju tik dziļi iekšā visā notiekošajā, ka grūti pateikt, kurā vietā biju pats nostājies. Toreiz gan nekādu baiļu vai bijību pret varu nejutu, jo notikumi risinājās cits pēc cita – aptauja par neatkarību, Augstākās padomes vēlēšanas, kurās noteicošā loma bija tautfrontiešiem, neatkarības pasludināšana. Tas viss ir vārdos nepārstāstāms. Bija man piezīmes un ieraksti par «Baltijas ceļa» notikumiem, bet «puča» laikā visu nodevām LTF mītnē Rīgā.
– Ko darāt tagad?
– Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas esmu saistīts ar 53. Bauskas zemessardzes bataljonu. Kopš jūlija gatavoju sev vietnieku īslīcieti Ivaru Dārziņu.
