Individuālā uzņēmuma «Alss – 4» vadītājam Agrim Briņķim Gailīšu pagastā pieder riepu serviss. Savulaik Agris bijis bezdarbnieks.
Individuālā uzņēmuma «Alss – 4» vadītājam Agrim Briņķim Gailīšu pagastā pieder riepu serviss. Savulaik Agris bijis bezdarbnieks.
Pastāstiet, lūdzu, kāpēc jūs bijāt palicis bez darba?
– Uzvarā strādāju par šoferi tālbraucēju un vedu vīnu uz Krieviju. Darba apstākļu dēļ iedzīvojos muguras un līdz ar to arī kājas sāpēs. Turklāt reisa laikā Ukrainā, Poltovas apgabalā, pēc vietējo ieteikuma apmeklēju tolaik slavena «kaulu lauzēja» mācekli, kurš centās atbrīvot mani no neciešamām sāpēm. Viņš apguldīja mani uz galda un gluži vienkārši ar rokām dauzīja mugurkaulu, solot, ka pēc divām dienām sāpes pāries. Mājās man kļuva vēl sliktāk, un nācās veikt mugurkaula operāciju. Pēc tās staigāju nevarīgs, kļuvu bezdarbnieks. Jutu, ka cilvēki no manis novēršas, domādami, ka kļūšu invalīds. Tas bija pirms desmit gadiem.
Kas jūs mudināja pārvarēt šo situāciju?
– Tā bija spīts. Domāju – nē, es pacelšos! Pārstāju lietot alkoholu.
Nebiju dzērājs, taču ābolu vīns, ko vedām, bija tējas vietā…
Pēc tam nelietoju ne pilīti sešus gadus. Tad Vācijā sāku grēkot ar alu. Nevarēju notiesāt lielās ēdienu porcijas viesnīcu ēstuvēs. Ievēroju, ka vecās vācu kundzītes piedzer putojošu alu. Pamēģināju – tiešām –, uzdzerot alu, bez grūtībām var notiesāt porciju un labi gulēt.
Kā pievērsāties «riepu biznesam»?
– Pabraucu divās firmās par šoferi, taču darbs bija mokošs un algas zemas. Pamazām sāku nodarboties ar lietotu riepu ievešanu Latvijā. Iegādājos arī balansējamo agregātu «balco». Ar tā palīdzību piesaistu klientus. Cik man zināms, Bauskas rajonā tāda nav nevienam. Riepas pārsvarā vedu uz Madonu, Liepāju. Vietējie brauc ar labām riepām.
Kā sākās jūsu sadarbība ar vācu partneri Mihaelu Šramu?
– Pilnīgi nejauši. Pirku riepas no dažādiem autoservisiem Vācijā. Kādu dienu to īpašnieki paziņoja, ka man vairs riepas nepārdos, jo esot kunde, kurš ņemot visas pēc kārtas, nevis izlasot labākās kā es. Piezvanīju šim vīram – Mihaelam no Arnsbergas Vestfālenā – un tagad preci pērku galvenokārt no viņa. Jāteic gan, ka vācietis uz mani sākumā skatījās ar neuzticību, domādams, ka Latvija ir viena liela Krievija. Taču, kad aizvedu mūsu šokolādes konfektes un alu, attieksme mainījās.
Arī tad, kad nav jūsu uzņēmējdarbībai labvēlīga sezona?
– Mūsu uzņēmējdarbībā «ražas laiks» ir pavasarī un ziemā. Taču es uz Vāciju braucu regulāri, jo nevēlos, lai izsīkst nauda. Vedu arī motociklus, veļasmašīnas un citas lietas. Uzņēmumā ir divi darbinieki – es, vadītājs un strādnieks vienā personā, un sieva Spodra, kura veic grāmatvedes pienākumus. Ja nepieciešams, saucu talkā arī Nikolaju Jurciku, klientu kooperatīvās sabiedrības «Uzvaralauks» šoferi.
Vai biznesa darījumos esat sastapies ar izdaudzināto vāciešu korektumu?
– Vācieši no iebraucējiem iemācījušies būt nesolīdi pret klientiem. Īpaši daudz Vācijā ir krievvalodīgo. Viņus un to dzīvojamos rajonus var pazīt pa gabalu. Onkulīši staigā uzvalkos un šlipsēs, tantiņas – zilos lakatiņos. Viņiem ap māju ir zils žogs, uzcelta siltumnīca, baložu būris un soliņš, kur grauzt saulespuķu sēklas. Savukārt vāciešiem pie mājas – mauriņš…
Kādi principi uzņēmējdarbībā jums ir svarīgi?
– Galvenais – būt godīgam. Ja manas vainas dēļ klients saņēmis nekvalitatīvu pakalpojumu, kļūdu laboju bez maksas.
***
Fakti
Firma «Alss – 4»:
Nosaukums veidots no Briņķu ģimenes locekļu vārdu pirmajiem burtiem – Agris (vadītājs), Laura, Sintija (meitas), Spodra (sieva);
Gailīšu pagasta rīkotajā konkursā «Sakoptākā individuālā māja, iestāde un mazdārziņš» «Alss – 4» saņēmis atzinības rakstu par košākajām puķu kastēm;
Sniedz arī transporta pakalpojumus.
