Vecsaulietis Jānis Paulovičs ir kļuvis par zemnieku saimniecības «Kalēji» īpašnieku. Viņam pieder no tēva mantoti 104 hektāri.
Vecsaulietis Jānis Paulovičs ir kļuvis par zemnieku saimniecības “Kalēji” īpašnieku. Viņam pieder no tēva mantoti 104 hektāri.
Jaunais vīrietis nesūrojas, ka šīs nav Zemgalei raksturīgās auglīgās platības. Ir arī mežs, krūmāji un pārlieku mitri gabali.
Iztur pārbaudi
Jānis vienu daļu lauku sakārtojis un izturējis šī gada stingrāko pārbaudi, kad Lauku atbalsta dienesta darbinieki bija ieradušies precizēt ES vienotajam platības maksājumam pieteikto lauku lielumu. Jānis saka: “Dokumentu kārtošana mani ir satraukusi vairāk par ikdienas darbu. Esmu aizbraucis uz Bausku un, gaidot kādā iestādē savu rindu, jutis tādu nervu bendēšanu, ka atliek viens – ceļš uz mājām. Kad nomierinos, braucu atkal.” Kamēr īpašumu ierakstīja Zemesgrāmatā, “papīru” lietu tiešām bija daudz. Par labu Jānim no zemes atteicās vecākie brāļi, visi kopā viņi ir pieci. Jaunākais vēl mācās.
Tomēr domā riskēt
Vecsaules pagasta lauksaimnieku konsultants Viktors Pudāns teic: “Jānim pieder ap Rūtiņām nemeliorētā zeme. Viņš nāk no strādīgas un straujas dzimtas. Atceros, kādreizējā Jaunsaules kolhoziņā Pauloviči vien spēja gandrīz visus darbus izdarīt. Jānis, tāpat kā viņa tēvs, nav nolaidis rokas, bet cīnās līdz pēdējam.” Tas arī noprotams, klausoties spēcīgā vīra stāstījumā par darbiem. Šķiet, viņam padodas vai viss. Traktoru ir izjaucis un salicis vairākas reizes. Tāpat pārzina citu tehniku un motorzāģi. Cūku novietnē iekārtojis barotavas un dzirdināšanu. Par lietu saprašanu Jānim šāds sakāmais: “Vislabāk, ja vari visu pats padarīt. Ja nu ir galīgais nulles variants, tad kāds jāsauc palīgā.”
Saimniekojot vēl nav iegūta tāda rocība, lai tiktu pie jauna traktora. J. Paulovičs bilst: “Uz Rāmavas izstādēm aizbraucu acis pamielot un mājās pārrodos, nodūris galvu. Nokavēju pieteikšanos Eiropas strukturālajiem fondiem jaunas tehnikas iegādei. Būs vien jāgaida nākamais termiņš. Ir taču teiciens, kas neriskē, tas nedzer šampanieti.” Neatlaidīgo vecsaulieti var saprast – vecie dzelži, arī kombains “Ņiva” ar neizbēgamajām ķibelēm spēj nokaitināt. Bauskas lauksaimniecības konsultāciju birojā, kur šī gada pavasarī viņš mācījies kursos, sastapti atsaucīgi speciālisti. Uz viņu palīdzību vecsaulietis cer arī nākotnē.
Neļaujas pesimismam
Jānis skeptiski ieminas, ka nesaprot tos ļaudis, kuri vienmēr žēlojas par laika trūkumu. Neesot taču tā, ka nevar atrast brīžus avīzes lasīšanai, ziņu vai kāda cita raidījuma skatīšanai. Lai cik smagi jāstrādā laukos, dzīvi pilsētā viņš nespēj iedomāties. Aizbraucot ciemos pie radiem, ne diena nepaiet, ka velk uz laukiem atpakaļ. Vecsaules pagastā dzīvo Jāņa māte, arī viņai jāpalīdz.
Par šodienu J. Paulovičs izsakās tieši: “Badā nemirstu, bet pašlaik attīstību plānot ir gandrīz neiespējami. Diendienā cenas kāpj. Diezin cik slāpekļa mēslojums maksās pavasarī, runā jau, ka vairāk par 150 latiem tonnā.”
Neba Jānim Paulovičam vienīgajam ir tādas domas. Veselīgā vērtību izpratne un lauku vīra spīts tur viņu pie zemes, un vecsaulietis nav zaudējis cerību, ka lauksaimniecības nozare kļūs draudzīgāka tās censoņiem.
