Katrai pilsētai ir sava «seja».
Katrai pilsētai ir sava «seja». Diemžēl Bauskai tā kļūst arvien bezpersoniskāka un nenoteiktāka.
Deviņdesmito gadu sākumā viss šķita daudz cerīgāk. Pilsēta sāka iegūt raksturīgas iezīmes, jo aktīvi tika veidoti jauni infrastruktūras objekti. Tas liecināja par vēlēšanos radīt mājīgu, patīkamu un ērtu kultūrvidi. Sākotnējais entuziasms, gadiem ritot, izplēnēja, un visi procesi tagad norit stihiski.
Gandrīz neiespējami ir formulēt atsevišķu pilsētu un vietu valdzinājuma iemeslus. Cēsis un Kuldīga katram asociējas ar vecpilsētas ieliņu labirintu, mazajām, burvīgajām kafejnīcām, namu pagalmiņiem, kas atgādina mākslas objektus. Kāpēc visiem patīk nesteidzīgas pastaigas pa Vecrīgu? Droši vien intimitātes un mājīguma dēļ. Pilsētas «seja» patiesībā veidojas no tūkstoš sīkumiem, kuru mijiedarbība rada īpašu gaisotni.
Bauskai tā visa trūkst, jo pilsētvides veidošanā un organizēšanā nav noteiktas koncepcijas. Katrs objekts darbojas it kā izolēti. Šo pieņēmumu labi ilustrē pilsētas kafejnīcas. Acīmredzot pie mums valda uzskats, ka citas funkcijas, ne vien izsalkuma vai slāpju remdēšana, kafejnīcām vispār nepiemīt. Galu galā ar darījumu partneriem var satikties darbavietā, bet ar draugiem – mājās. Viss ir pareizi, taču itin bieži gadās izņēmumi. Ja kāds mūsu pilsētas viesis izsaka nepārprotamu vēlēšanos pavadīt dažas stundas patīkamā, neitrālā vidē, viņam neko nevar piedāvāt. Siltā laikā iespējams pasēdēt Bauskas pils pagalmā, bet ko darīt ziemā?
Vienīgā vieta, kas mūsu pilsētas centrā atbilda priekšstatiem par mājīgu kafejnīcu, bija miniatūrā «A
