Redakcijā bieži ierodas cilvēki, kuri meklē padomu un atbalstu. Taču žurnālists var kaut ko noskaidrot, precizēt, sazināties, nevis iedot.
Redakcijā bieži ierodas cilvēki, kuri meklē padomu un atbalstu. Taču žurnālists var kaut ko noskaidrot, precizēt, sazināties, nevis iedot. Mums nav iespēju kādam piedāvāt naktsmājas, tikai paši par savu naudu reizēm varam kādam nopirkt maizi.
Taču pašvaldībās ir algoti darbinieki, kuriem labāk par žurnālistu būtu jāzina, kas gandrīz vai katram iedzīvotājam šobrīd ir uz sirds, galdā vai aiz ādas. Tie ir sociālo dienestu darbinieki. Var šķist, ka gribu un prasu pārāk daudz, tomēr tieši viņiem amats piešķīris tiesības gādāt un uzņemties atbildību par tiem, kuriem neklājas viegli. Neviens taču nezina, kad nāksies no otra ko lūgt… Turklāt tas nav viegli. Ideālā variantā sociālajam darbiniekam šāds lūgums būtu jāuzmin vai jāzina, pirms vārds ir atstājis lūdzēja lūpas. Vai dzīvē tā bieži notiek?
Rudens pusē man nācās uzklausīt sievieti, kura lūdza palīdzību. Viņa stāstīja par savu paziņu un viņas bērniem. Sazinājos ar lauku pamatskolas direktori, uzklausīju viņas viedokli. Pagasta sociālā dienesta darbiniecei lūdzu pārbaudīt, kā minētajās mājās klājas mātei ar bērniem, kuri nonākuši izmisīgā trūkumā. Vienojāmies, ka sazināsimies pēc četrām dienām, jo nav manā kompetencē vietējās varas algotam cilvēkam noteikt pienākumus.
Atbilde, ko sagaidīju, bija nepārprotami īsa: divu gadu laikā no šīs ģimenes pašvaldība nav saņēmusi iesniegumu ar lūgumu palīdzēt. Tobrīd pat apjuku, saprotot, ka sociālā darbiniece nemaz nav apmeklējusi mājas, par kurām runājām, tikai pārcilājusi papīrus. Viņa manu jautājumu apsteidza, vēstot, ka vienam mēnesim ģimeņu apsekošanai pagasts atvēlot 20 litru degvielas. Nācās piekrist – ar to nu tiešām nevar nekur tālu tikt. Tomēr kļuva ļoti skumji, saprotot, ka ne jau tikai šajā pagastā un ne jau tikai šī sociālā darbiniece nabadzības dēļ spiesta strādāt šādi.
Cilvēki dažādi cenšas aizpildīt «caurumus» valsts un pašvaldību darbā, mēģinot paplašināt šo palīdzības loku, ja tas nav iespējams oficiālajām iestādēm. Šādi secināju, šovasar lasot projektus, kas bija iesniegti Baltijas un Amerikas partnerattiecību programmas finansiālajam atbalstam. Tajos visaktīvāk savas idejas bija paudušas sievietes no Skaistkalnes, Bārbeles, Vecumniekiem, Iecavas, Rundāles, Codes, Bauskas. Tas liecina – ļaudis vēlas kaut ko darīt, lai dzīve mainītos.
Par cilvēku uzdrīkstēšanos gribas priecāties. Tomēr nevēlos paust viedokli, ka sabiedrība un indivīdi varētu uzņemties arī tos darbus, kas ir pašvaldību sociālo dienestu tiešais pienākums. Mēs varam ko vairāk, ja darbojamies kopā. Taču nesāksim kaut ko darīt citu vietā. Lai katrs pats savu maizi pelna!
