Negaidīti klusu pagāja 1988. gada 1. un 2. jūnijā Rīgā, Kongresu namā, notikušā vēsturiskā Radošo savienību plēnuma 30 gadu atceres dienas. Izvērsts, gana smeldzīgs un aizkustinošs atskats uz jau tik tālo un vēl tik tuvo notikumu bija Latvijas Radio raidījumā «Kultūras Rondo» ar Jāņa Petera tiešu piedalīšanos un plēnuma dalībnieku runu fragmentiem, kuri toreiz Latvijas valstiskā sabrukuma pelnos uzrušināja, atrada un uzpūta brīvības, kā arī sava spēka apziņas ogles. Pirmo reizi pēc pusgadsimta tumsas uzspiestā padomju iekārta tika nosaukta īstajā vārdā – par okupāciju.
Vilšanās
Emocionāli noskaņojos uz 1. jūnija pēcpusdienā pieteikto Radošo savienību plēnumu Lielajā ģildē, ko varēja vērot interneta portālā lsm.lv un no kura gaidīju kādu atvēsinošu šalti, kādu skābekļa devu, bet biju sāpīgi vīlusies. Jēgu, bezjēgu un bezdibeni, kas šķīra divus notikumus, īsi raksturoja otrās paneļdiskusijas moderators Orests Silabriedis. Citēju pēc atmiņas: 1988. gadā Radošo savienību plēnumam bija skaidrs mērķis, bet šis apstiprināja skaudro patiesību, ka inteliģence ir pazaudējusi virzības izjūtu. No tumsā tītās pustukšās zāles atskanēja replikas par bezmērķīgu pļāpāšanu, kaut arī tēma bija skaidri pieteikta: inteliģences un radošo organizāciju loma mūsdienās. Secināju, ka lomas, atskaitot katra mākslas nozari, nav nekādas salīdzinājumā ar to paaudzi, kura pirms 30 gadiem tik dedzīgi raksturoja savu laiku un bezbailīgi izvirzīja prasības politiskajai varai.
Datora ekrāns sākumā rādīja, ka portālam pieslēgušies 24 interesenti, bet šis skaitlis plēnuma izskaņā saruka līdz 12. Paneļdiskusijā bija pieaicināti režisori Valters Sīlis, Krista Burāne, teātra zinātniece Ieva Struka, dzejnieks Jānis Vādons, Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins un citi. Diemžēl viņu acīs bija nolemtības zīmogs, nebija tās dzirksts, kuru piesaucam, kad runa ir par jauno paaudzi, uz kuru tik ļoti ceram.
Kas noticis?
Pēcāk bija jāpārdomā, kas parasta cilvēka skatījumā noticis 30 gados kopš vēsturiskā plēnuma un pēc piektās Saeimas vēlēšanām 1993. gadā, kad Atmodas un Tautas frontes līderus pamazām nostūma malā (vai aizgāja paši) un diriģentu lomu uzņēmās citi cilvēki, no kuriem ne viens vien prātoja, kā straujo pārmaiņu laikā tikt pie smagākas naudas ķeseles, uzturot un attīstot partijiskās un ekonomiskās saites.
Meistarīgi veidotais sižets LTV «Panorāmā» par jaunas ģimenes aizbraukšanu no Latvijas bija daudz spēcīgāks par iepriekš minēto plēnumu. Dzimteni pametušajiem nepatīk valsts attieksme pret viņiem. Valsts, kā zināms, ietver sevī arī varu. Un to mums ir vairākas. Pirmā – tā, kuru ievēl vājš vairākums pilsoņu un kura pieņem likumus. Tā ir redzamā daļa, kas sevišķi rosās pirms kārtējām vēlēšanām. Katrs nepadarīts darbiņš tiek attaisnots ar «pie šī jautājuma mēs strādājam». Otrā – slēptie, tie, kuri groza naudu – dažādas raudzes baņķieri, korumpanti, shēmotāji, kuru rokās ir tiesiski apstrīdami, bet «pierādījumu trūkuma dēļ» nesodāmas izcelsmes līdzekļi. Viņus apsargā gudri advokāti. Šīs varas nav atrautas viena no otras, vajadzīgo likumu saknes barojas no naudas grozītāju rokas un rodas ilgtermiņa līgumi, piemēram, t. s., obligātā iepirkuma komponente (OIK) elektrības patēriņa rēķinos.
Trešā – gana labi atalgoti ierēdņi, kuri gribot negribot kalpo abām varām, lai nepazaudētu izcīnīto eksistences līmeni.
Ceturtā – ļaužu masa, uz kuras pacietības, paklausības, patriotisma, bezmaksas dejām un dziesmām turas Latvija. No šīs varas likumīgi var paņemt naudiņu jebkurā laikā, ja tikai attiecīgā nozarē rodas vajadzība, bet tā ir bezgalīga – jau minētā OIK, gāze, degviela, jauno tehnoloģiju piespiedu ieviešana, maksājumu, pakalpojumu nodevas, par medicīnu un zālēm lieki runāt, tas ir bezcerīgi.
Vienu dienu pie varas
Līdz 13. Saeimas vēlēšanām 6. oktobrī palicis gaužām maz laika. Politiķi kārtojas partijās un apvienībās, gudro jaunus nosaukumus, radot masā, turpmāk «tautā», sajukumu. Tas viss vienas dienas dēļ, kad vara pilnībā piederēs tautai, un partijām jeb politiskajiem veidojumiem nākas algot gudrus stratēģus, pat no aizokeāna, lai pierunātu, pārliecinātu, pielabinātu, arī apmuļķotu vēlētājus, tērējot ļoti lielu un dažkārt nezināmas izcelsmes naudu. Modē būs sociālo labumu solījumi. Diemžēl vēlēšanu likums tā sakārtots, ka īstas izvēles nav. Varbūt mēģināsim tikt skaidrībā, par ko nevajadzētu balsot, par galveno nosacījumu izvirzot, – nepazaudēt Latviju, to vienīgo, kas nav samalta pasaules karos, ir izdzīvojusi okupācijas apstākļos, kad no simt svinamajiem valsts pastāvēšanas gadiem tikai aptuveni pusi tā bijusi kaut nosacīti brīva. Situācija, manuprāt, ir tik bīstama, ka lēmums vēlēšanās nepiedalīties uzskatāms par noziegumu pret savu valsti.
Joprojām vēl ļoti ceru uz nolemtībai nepakļautajiem radošās inteliģences gaišākajiem prātiem, bet jo vairāk uz katra paša saprātu, un mums izdosies pirmo, pēc mana dalījuma, varu ievēlēt no «barotnēm» brīvu un godīgu.
