Droši vien latviešu un arī cittautiešu vidū maz ir tādu, kuri nebūtu dzirdējuši par «Skroderdienām Silmačos» – latviešu teātra skatuves fenomenu, kuram šogad aprit 100 gadu.
Droši vien latviešu un arī cittautiešu vidū maz ir tādu, kuri nebūtu dzirdējuši par «Skroderdienām Silmačos» – latviešu teātra skatuves fenomenu, kuram šogad aprit 100 gadu. Rundāliete LILITA LAUSKINIECE piedāvā savas pārdomas par šo lugu.
– 30. janvārī Latviešu biedrības namā Rīgā notika konference, kurā par šīs lugas fenomenu latviešu kultūrā, par uzveduma tradīcijām Nacionālajā, Dailes, Jaunajā Rīgas teātrī ar klātesošajiem pārdomās dalījās teātra zinātnieki Viktors Hausmanis un Lilija Dzene. Diskusiju rosināja arī sanākušie teātra draugi. «Skroderdienu Silmačos» sarakstīšanas pirmsākumos Rūdolfs Blaumanis pat paredzēt nevarēja, ka viņa stāsts par skroderiem, padzīvojušas saimnieces mīlestības alkām un jauniešu Zāļu vakara trakulībām kļūs par vienu no visvairāk iestudētām izrādēm uz Latvijas teātru skatuvēm.
Blaumanim ziedi nepienācās
– Daudz dažādu kuriozu apvij gan šo darbu, gan lomu spēlētājus, kā jau tas pienākas jautrā joku un dziesmu spēlē, kurā tik daudz kas var gadīties. Pirmais un lielākais kuriozs, pēc Viktora Hausmaņa stāstītā, esot fakts, ka Skroderdienu pirmizrādē pirms simts gadiem Blaumanim pat nebija paredzēts puķu pušķis. Lielākā slava un atzinība veltīta izrādes mūzikas autoram Būmanim. Viņš uz skatuves ticis izsaukts, lai saņemtu ziedus un cildinājumus. Bet Blaumanis it kā sadzirdējis savu vārdu nosaucam un kāpis uz skatuves, tādējādi saņemdams viņam pat īsti neparedzētus suminājumus.
Skatītājiem izrāde ļoti patika, aktieru ansamblis pirmizrādē bija izvēlēts izcils, jādomā, ka 1902. gads bija Rūdolfa Blaumaņa vislatviskākās lugas zvaigžņu laiks. Kritiķi gan domāja citādāk. Blaumanis tika nesaudzīgi nosodīts par lugas bezsižetiskumu, nepieņemamo struktūras savdabību un prastumu tēlu izveidē. Īpaši nesaudzīgs bija kāds laikraksta «Balss» kritiķis: «Rakstura tēlojuma tur nav nekāda, Aleksis ar visu raženo augumu ir viens garlaicīgs tūļa, skroderis Dūdars – līdz prātvēderībai pārdzīvojies kroplis, visi tautas joki un joku meldijas lieki izšķiestas.»
Kritika rosina spītu
– Kā gan pēc tā visa izlasīšanas ju- tās lugas autors? Laikabiedri atceras, ka viņam, pēc kritiķu prognozēm – pilnīgi nederīgam dramaturgam, tas viss izraisījis smiekliņu un varenu vēlmi rakstīt vēl un vēl. Vienkārši, lai spītētu. «Skroderdienu» fenomens ir pierādījis, ka «vienkārša dziesmu spēle iz tautas» pārdzīvojusi dažu kritiķi, kļūdama par Blaumaņa slavas zīmi.
Tie ir joki no pašu dzīves, saprotami un tuvi. Iestudētāji laika gaitā centušies šajā lugā iesaistīt tautā mīlētus un populārus aktierus. Mainoties laikiem, prasībām, mainījās arī daudz kas lugas iestudējumos. Tumšmatainie žīdi pārtapuši rudi, Dūdars vairs tik izteikti neklibo, Aleksis kļuvis vīrišķīgāks, Antonija – sievišķīgāka. Mūsu laikmetā, kad modernajā dramaturģijā arvien vairāk ienāk cilvēku atsvešināšanās un mīlēt neprasmes tēma, Blaumaņa luga visiem apliecina – tie, kuri meklē mīlestību, to atrod. Pat tad, ja meklējumu ceļš ir bijusi maldīšanās.
Kopš 1988. gada «Skroderdienas Silmačos» piedzīvo vēl lielāku popularitāti, jo aizsākas brīvdabas izrādes Druvienā. Daudz ir gribētāju kopā ar Silmaču saimi priecāties, skumt, dziedāt un dejot.
Viestura Kairiša uzdrīkstēšanās
– Maz ir drosmīgu režisoru, kuri atļaujas kaut nedaudz pamainīt jau par arhetipu kļuvušu izrādes tēlu veidojumu un lugas sižetisko risinājumu. Viens no drosminiekiem ir Viesturs Kairišs Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa «Skroderdienas Silmačos» nu kļuvušas par latviešu teātra zelta fondu. Lugas pirmizrāde bija pirms vairākiem gadiem, pēdējā laikā tā netiek īpaši bieži izrādīta, tomēr skatītāji šo iestudējumu nav aizmirsuši. Iespējams, Kairiša versija rosināja citus režisorus būt drosmīgākiem klasisko vērtību izvilkšanā no aizmirstības atvilktnēm. Turklāt viņi cenšas iepūst šajās lugās jaunu, laikmeta elpu.
Tas ir riskanti, bieži nākas sāpīgi sasisties, tomēr Kairiša risks attaisnojies. Lauku skolām ir sarežģītāk, taču galvaspilsētas pedagogi šo iestudējumu izmanto par rosinājumu jauniešiem uz klasiskām vērtībām skatīties mūsdienīgi, meklēt un rast sev noderīgo. Šķiet, ka, skatoties šo iestudējumu, Rūdolfs Blaumanis noslēpumaini un mazliet ironiski smīn, zem neizdibināmības paslēpies, it kā gribēdams teikt: «Mīliet un priecājieties! Lai kādi laiki nāktu, mīlestības dievs nekad neguļ!»
