Mīlulis. Akvārijs televizora vietā.
No tiem laikiem, kad lasījām pasakas, atceramies arī to par zelta zivtiņu. Vēstījums ir vienkāršs – cilvēka vēlmes tiek piepildītas, ja vien viņš saglabā mērenību un godaprātu. Tiklīdz pārsniegtas ētiskās robežas, nākas zaudēt itin visu un burvju zivtiņa pazūd no tāda cilvēka dzīves uz visiem laikiem… Mūsdienīgi, vai ne?
Vēlēšanās piepildās
Izrādās, ar šīm jaukajām radībiņām var sadzīvot ļoti draudzīgi. Baušķeniekiem Melitai un Linardam Ruhockiem tas ir izdevies. «Pagājušā gadsimta 80. gados, kad mūsu dēls Ritvars bija pavisam mazs, izdomājām doties ekskursijā uz zooloģisko dārzu. Staigājot pamanījām, ka puikam dzīvnieki ir gluži vienaldzīgi. Nolēmām doties mājās. Pie izejas pēdējie objekti bija akvāriji. Ritvaru nevarēju ne atraut no tiem. Zēns patiesi vēlējās, lai tāds būtu arī mūsmājās. Pēc tam rosināju piecus gadus veco puiku gājienam uz bibliotēku, lai uzzinātu ko vairāk par zivtiņām un to vēlmēm,» atminas Melita.
Tolaik bijis grūti, pat gandrīz neiespējami atrast individuālām interesēm piemērotas lietas un materiālus. Rīgas zooveikalā zivtiņas nopirkt varēja, bet akvāriji bija ļoti primitīvi. «Pirmajam kājas sameistarojām no veca televizora, pamatu sametināja kolēģi. Smiltiņas skalojām un karsējām – dezinficējām, kā nu pratām. Piemirsām, ka zivis taču lēkā – sieta pāri nebija, un pirmie divi šķēpnesīši tā arī nomira,» ar patiesu žēlumu atceras Melita. «Vēlāk sietu kaut kur dabūjām. Ar dažādām praktiskām lietām palīdzēja draugi un kolēģi. Protams, bija jāzina visādi svarīgi sīkumi. 90. gados nebija pat zivju barības. Lai akvārijā nodrošinātu atbilstīgu temperatūru, nepieciešams sildītājs. Kad tas saplīsa, jaunu dabūt nevarējām, un zivtiņas neizdzīvoja.»
Zivtiņ, labā, zelta…
Pēc šādiem pārdzīvojumiem Ruhocku ģimene ilgi nevarēja saņemties sākt visu vēlreiz. «Bērni jau bija izauguši, taču jaukās atmiņas bija saglabājušās. Laiki mainījās. Viss akvārija uzturēšanai nepieciešamais bija pieejams, atlika tikai darboties,» atceras Melita.
Par vēlmi uzturēt akvāriju nu jau pirms gadiem desmit uzminējusi meita Ineta. Reiz viņa solījusies uzdāvināt kaut ko tādu, kas vecākiem noteikti patiks. «Un tas bija akvārijs! Inetas dāvana bija aprīkota ar visu nepieciešamo, bet akvārija tilpums bija tikai 30 litru, augi un grunts – mākslīgie. Zinājām, ka ikvienai zivtiņu sugai svarīga platība un pietiekams skābekļa daudzums. Bija vajadzīgs lielāks akvārijs ar dabiskiem augiem,» stāsta baušķenieki.
Kad Melita saņēmusi pirmo pensiju, vēlēšanās piepildīta – abi ar vīru Linardu Lietuvā nopirkuši 125 litrus lielu akvāriju. Tā iekārtošana ritējusi sparīgi. «Ceļojot pa Latviju, rūpīgi vācām akmentiņus, izraudzījāmies vislabākās smiltis, tās skalojām un žāvējām. Melnzemi vedām no mana tēva mājām. Arī tā īpaši jāsagatavo, lai tur nebūtu bīstamu baktēriju, visam jābūt ļoti tīram. Reiz, kad netālu upes krastā skalojām smiltis, kāds ziņkārīgs garāmgājējs jautāja, vai mēs neesot zelta meklētāji,» smej Melita.
Sakārto domas
«Krustvecāku» aizbildniecību par zivtiņām mājās nu uzņēmusies vecākā mazmeita Agnija, viņa allaž apjautājas, vai ko nevajag. Mazākie ciemošanās reizēs vienmēr kavējas pie akvārija un ar mirdzošām actiņām vēro septiņu dažādu sugu dzīvi.
Dabiskie ūdensaugi rada īpašu noskaņu. Savulaik arī Melitas mammai paticis raudzīties akvārijā, viņa atzinusi, ka tas ir labāks nekā televizors. Jūtams, ka šī mazā ar rūpību un teju fanātisku mīlestību koptā ūdens pasaule Ruhocku ģimenei ir īpaši mīļa. Tajā lūkojoties, tiek sakārtotas domas un nomierināta dvēsele, tas ir brīnišķīgs guvums.
Jautāju Ruhocku pārim, vai pie viņiem kādreiz viesojusies zelta zivtiņa. «Apciemoja gan, tikai ilgi nekavējās. Neizdevās to pieradināt mūsu akvārijā. Laikam vajadzīga jūras brīvība. Tomēr neskumstam, jo mūsu vēlmes ir uzklausītas un piepildītas. Esam laimīgi,» atklāj Melita Ruhocka.
