Sabiedrībā bieži vien tiek runāts par depresiju, esošajām un topošajām māmiņām adresētos avotos nereti rodama informācija arī par pēcdzemdību depresiju. Līdzcilvēku izpratne par to joprojām ir minimāla, uzskata dūla* un zīdīšanas konsultante Ilze Veske. Pēcdzemdību nomāktība līdzās esošajiem jāuztver kā nopietns signāls būt gataviem palīdzēt ar sapratni un atbalstu.
Nevar aizbēgt
Neinformētība par pēcdzemdību depresijas sekām uz sievietes fizisko un psiholoģisko veselību apgrūtina ārstēšanos un atlabšanu. Sabiedrībai jāizprot jaunās māmiņas sajūtas šajā laikā.
«Pēc bērniņa nākšanas pasaulē sievietes dzīve mainās. Pēcdzemdību depresija parasti pastiprina tās izjūtas, kas bija vērojamas pirms mazuļa piedzimšanas. Kamēr sieviete strādā, gūst sasniegumus, viņa ikdienas steigā tam «pārpeld pāri». Pēc dzemdībām nekur nevar aizbēgt. Sieviete ir kopā ar mazuli, par kuru jāatbild 24 stundas diennaktī. Bērns raud, viņam jāpalīdz, lai justos labi. Daudzām māmiņām ir pēcdzemdību skumjas, nomākts garastāvoklis, jo ilgstoši uzkrājas emocionāls un fizisks nogurums. Skumjas ir īpaši izteiktas, kad sieviete nejūt atbalstu. Ja ir labi iekšējie un ārējie resursi, galvenokārt tuvinieku atbalsts, no skumjām viņa pati atbrīvojas. Ieilgušas tās var pāraugt depresijā,» skaidro dūla I.Veske.
Pazīt uzvedībā
Daudzas jaunās māmiņas pēc dzemdībām jūtas labi, jo bijušas spēcinošas dzemdības un atbalsts un viņas sevi saudzējušas. Pēc tam daudzas saka: tas bija milzīgs darbs, un es to izdarīju! Viņām dzemdības devušas pārliecību par savu varēšanu. Ja sieviete pēc dzemdībām sevi vairāk saudzē, ir mazāks risks ieslīgt depresijā.
«Ir mīts, ka de-presija sākas tūlīt pēc dzemdībām. Tā var parādīties arī pēc ilgāka laika, piemēram, pusgada, kad māmiņa ilgstoši nav gulējusi, ļoti reti izmantojusi pauzi, lai ieietu vannā, netraucēti paēstu siltu maltīti, izietu no mājām bez bažām par bērnu,» saka I. Veske.
«Dzīve ar mazu bērnu ir normāla, ja dažas dienas māmiņai ir izdošanās prieks un pēc tam ir pilnīgi pretēja izjūta. Kamēr ir šie «jautrie kalniņi» – pēc grūtām dienām nāk mierīgas –, tikmēr viss ir normāli. Ja sieviete ilgstoši nevar atrast, par ko priecāties, kaut kas nav kārtībā. Tā ir viena no depresijas pazīmēm – zūd prieks, un sieviete gaida nākamo dienu ar apziņu, ka nekas neizdosies. Vēl grūtāk, ja izsapņotā dzīve ar mazuli krasi atšķiras no realitātes. Kad neizdodas izpildīt visas prasības un scenārijs nav tāds, kā plānots, sieviete krīt pārdzīvojumos par to, ka nav laba mamma,» stāsta dūla.
Bieži depresijas pavadonis ir absolūts nogurums un bezspēks. Smagākā gadījumā var iestāties apātija.
Paaudzes nesaprotas
Jaunās māmiņas bieži vien nespēj saprast vecākas radinieces, kas saka: «Man nebija laika domāt, ka ir grūti. Tu esi izlaidusies un iztaisies par nespējnieci.» Dažkārt sievietes neatbalsta arī dzīvesbiedri, paužot: «Tev tas ir jāspēj, tā ir sieviešu darīšana, pati gribēji bērnu.»
«Mūsdienu vecmāmiņas, kļūstot par mātēm, mājās parasti aizvadīja 56 dienas un pēc tam gāja uz darbu fabrikā, bērnu atstājot silītēs. Man to ir grūti aptvert. Varbūt bija citi varianti, kā sievietes pārvarēja depresiju. Iespējams, runāja par dažādām lietām, tikai ne par pēcdzemdību depresiju,» saka I. Veske. Viņa vērtē: «Kādreiz dzima daudz bērnu, bija kuplas ģimenes, cilvēki dzīvoja saimēs, kas bija milzīgs atbalsts. Tagad vērojams tāds kā vienīgā bērna ūnikums – teju vienīgā sievietes iespēja pierādīt sevi, liels ir sabiedrības spiediens, ka bērns ir absolūta laime. Māmiņa ar bērnu nereti tiek izstumta no ierastās vides, viņai ar visu jātiek galā vienai. Padomju laikā jaunās māmiņas slimnīcā guva skarbu pieredzi, viņām gāja grūti, bet tas nenozīmē, ka arī mūsdienās sievietēm nedrīkst klāties grūti.»
Meklēt palīdzību
«Ļoti svarīgi ir prast klausīties, nesniedzot padomus un neklāstot savu pieredzi. Nozīmīgi, lai līdzās ir cilvēks, kas saprot – jā, tev tiešām ir grūti, nevis steidz stāstīt: bet zini, kā man bija…, tu dari nepareizi, tev jādara tā… Šādi iesitam naglu sāpošā miesā. Līdzcilvēki bieži vien neprot vienkārši paklausīties un pieņemt apstākli, ka citam var klāties grūti,» saka dūla. Viņa raksturo vēlamo atbalstu: «Drūmajā noskaņojumā vajag kādu, kas pasaka – jā, mazuļi neguļ pa naktīm, viņi daudz ēd, bet izskatās, ka tu tiksi galā.»
«Blakus esošie visbiežāk saka: būs jau labi. Ja ir depresija, iekšējā sajūta bezspēcības gadījumā signalizē – tā nav un nebūs. Tā nav sievietes apzināta izvēle, ka viņa būs bēdīga. Tas nav viņas lēmums, ja viss nenotiek tā, kā bija plānots,» teic speciāliste. «Viņa nevar pieņemt lēmumu, ka saņemsies un priecāsies. Ķīmiskie procesi smadzenēs reaģē pretēji.» Svarīgi meklēt speciālistu palīdzību: psihologu, psihoterapeitu vai pat psihiatru. «Psihiatrs sabiedrībai saistās ar iekļūšanu uzskaitē. Depresijas gadījumā sievietes to uztver daudz saasinātāk, tādēļ nelūdz palīdzību. Smagā depresijā ar antidepresantiem palīdzība tiks nodrošināta, lai varētu normāli funkcionēt. Tā nav padošanās, tā ir liela drosme rūpēties par sevi, lai spētu gādāt par mazuli,» uzsver dūla.
Pajautāt par pašsajūtu
«Eiropā vidējais bērnu skaits ģimenē ir 1,7. Gribam, lai dzemdē vairāk bērnu, bet kādi ir resursi, atbalsts, lai to darītu, lai nepaliktu viena pati grūtībās? Latvijā ir liela jaundzimušo un bērnu mirstība. Ir jāskatās kopumā, kāda ir sieviešu emocionālā un fiziskā veselība,» spriež I. Veske, kura ar domubiedriem vada pirmsdzemdību kursus un kā zīdīšanas konsultante sniedz pēcdzemdību aprūpi.
Kursos uzsver, ka jābūt emocionālajai piesaistei, jārūpējas par zīdaini, jābaro, jānodrošina citas vajadzības. I. Veske spriež, ka par dzemdību un pēcdzemdību periodu jāstāsta pēc iespējas tuvāk reālajai dzīvei, arī par depresijas riskiem. «Vieni apstiprina – jā, tā mums bija, bet tie, kuriem bērnu vēl nav, stāstus uztver kā dzīvi uz Marsa,» stāsta dūla.
Pēcdzemdību aprūpei jābūt ne vien kursos, bet arī reālajā dzīvē. Daļa sieviešu laikus gatavojas dzemdībām un zīdīšanai, un viņām ir sajūta, ka neizdodas, taču viņas nelūdz atbalstu. Pēcdzemdību laikā svarīgi apskatīt ne tikai mazuli, bet arī mammu. Sarunās top skaidrs, ka vainojama nedrošība, nepārliecinātība un bailes, novērojusi I. Veske. Viņa atzīst, ka pēc dzemdībām speciālisti jautā tikai to, kā klājas mazulim un kā māte rūpējas par mazuli. Bieži vien neviens nepainteresējas, kāda ir māmiņas veselība, vai viņa ir gulējusi. «Sievietei rūpes par veselību saistās ar mītiem: man teica, ka tikai sestajā pēcdzemdību nedēļā jāiet pie ārsta. Bieži vien viņa neuzticas saviem ķermeņa signāliem,» teic speciāliste.
Respektēt atlabšanu
«Senajiem latviešiem ir jauks termins par jauno māmiņu – nedēļniece. Manā izpratnē tās ir divas nedēļas – ap gultu, divas nedēļas – pa māju, divas nedēļas – ap māju. Ķermenis un sievietes prāts saprot pārmaiņas: mazulis ir piedzimis, tagad atkal esi sieviete,» uzskatu pauž I. Veske, piebilstot, ka sešas nedēļas ir laiks, kad sieviete pēc dzemdībām atgūstas fiziski un emocionāli. Šis fakts jāņem vērā gan sievietei, gan apkārtējiem.
*Dūla ir sieviete, kas nodrošina fizisko, emocionālo un informatīvo atbalstu grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Dūla nesniedz medicīnisku atbalstu.
