Bauskas pilskalna estrādē sestdien būs iespēja pāris stundu pavadīt dziedātāja Normunda Rutuļa sabiedrībā.
Bauskas pilskalna estrādē sestdien būs iespēja pāris stundu pavadīt dziedātāja Normunda Rutuļa sabiedrībā.
Līdztekus desmit jaunām dziesmām no nesen iznākušā albuma “Vīna dvēsele” varēs dzirdēt arī vecos un populāros hitus: “Nekur nav tik labi kā mājās”, “Raudāja māte” un citus.
Par jauno albumu, savu šī laika mūzikas dzīves un sabiedrības problēmu redzējumu Normunds Rutulis stāsta speciālā intervijā “Bauskas Dzīvei”.
– Šķiet, laiks sācis ritēt ātrāk. Ne tik sen, 2001. gadā, klajā nāca Paula albums “Nekur nav tik labi kā mājās”, kas guva nedalītu publikas atsaucību. Šovasar klausītājiem piedāvājam jaunu disku. Dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem man šķiet krietni augstākā mākslinieciskā, saturiskā pakāpē nekā līdz šim manis izpildītās.
Jā, runājot par laiku. Vai nu tāpēc, ka palieku vecāks, vai arī patiesi, dienas cita aiz citas paiet nemanot. Arvien biežāk daudzi uzrunā uz “jūs”, tas tā dīvaini. Izklaides, kas kādreiz bija saistītas ar jauniešu izpriecām, arī vairs neinteresē. Laikam taču esmu palicis prātīgāks. Jaunajā albumā dziesmas nopietnākas, nedaudz sentimentālas, ar dziļāku saturu. Tās vairāk domātas inteliģentākai publikai.
Pastāsti, kāds ir mūziķa darbs! Ko nozīmē būt dziedātājam?
– Vispirms jāteic, ka daudzi dziedātāji Latvijā strādā papildu darbus, jo ar mūziku vien šeit nevar nopelnīt. Es vadu raidījumus “Latvijas Radio 2”. Kā dziedātājs strādāju nedēļas nogalē, dažreiz nākas uzstāties arī citās dienās, dziedāt privātos pasākumos.
Cenšos nedzert neko aukstu, jo balss ir jātaupa piektdienai, sestdienai. Agrāk bija reizes, kad pirms koncerta paņēmām ko stiprāku, lai uzstāšanās “veicas labāk”. Taču tagad ar mūziķiem esam secinājuši, ka ne jau stiprajā dzērienā ir spēks. Svarīgi ir atrast īsto noti “muzonā”, lai varētu brīvi uzstāties uz skatuves.
Kādus tu redzi, jūti mūs, klausītājus?
– Ir patīkamāk dziedāt un spēlēt publikai, ja tās daudz sanācis. Reiz Krustpilī bija simt cilvēku, tad tā jokaini bija, šķita, ka darbs netiek novērtēts, jūties morāli sagrauts. Kaut gan noteikti vaina jāmeklē arī pašos. Nācies uzstāties pārdesmit cilvēkiem, un viņu atsaucība bija fantastiska.
Esot uz skatuves, jūtu publikas atbalstu. Priecē aplausi, ziedi. Dažreiz ir skumji, ka cilvēki uzreiz neizprot jaunā albuma dziesmas.
Pastāsti par “Vīna dvēseli”!
– Raimonda Paula un Jāņa Petera tandēms daļai klausītāju nav svešs. Šoreiz gribējās Paula mūziku “ieģērbt pareizās drēbēs”, tāpēc dziesmas vairākkārt pārrakstījām, meklējām labāko, interesantāko variantu, lai klausītājiem sniegtu ko nedzirdētu. Albumu gatavojām gadu. Mērķis laikam ir sasniegts, daudzi noteikti ir pārsteigti, ka Pauls un Rutulis var būt arī tādi.
Cik tev svarīgs ir skatuviskais tēls, izskats?
– Pēdējā laikā arvien vairāk par to domāju, arī par savu izskatu. Apmeklēju skvoša nodarbības, ierobežoju ēšanu.
Savu vizuālo tēlu īpaši necenšos mainīt. Jā, “Muzikālās bankas” gada noslēguma koncertā ārēji biju pavisam citāds. Gribas kādreiz ko radikālu, taču tikai uz to tendēts neesmu. Sieva dod norādījumus par maniem tērpiem, līdz šim viņas padomi nav likuši vilties. Savu skatuves tēlu cenšos veidot, vadoties pēc solīdā vīrieša principiem.
Kas tev ir pieņemams, ko uzskati par nejēdzīgu šodienas latviešu mūzikā?
– Paradokss, bet man ļoti nav pieņemama tā mūzika, ko atskaņo mana darbavieta – “Latvijas Radio 2”. Te tiek degradēta Latvijas klausītāju muzikālā gaume. Negribētos, lai priekšstats par latviešu mūziku veidotos tikai no tiem šlāgeriem, kas skan šai stacijā. Nevaru pieņemt, ka mūsu mūzikas attīstība ietu, teiksim tā, pa “Mapls” ceļu. Trakākais, ka klausītāju ir daudz, publika tādus skaņdarbus pieņem. Līdzko parādās sarežģītākas kompozīcijas, vārdi ar dziļāku jēgu, cilvēki negrib klausīties.
Vai “fabriku” bums arī nedegradē klausītāju gaumi?
– Darba specifika man liek cītīgi sekot norisēm “fabrikās”. Tur ir daudz nepilnību. Taču tā ir vieta, kur jauniešiem izrauties no ierastās vides un nokļūt plašākā apritē.
