Šī gada Eiropas čempionāta noslēguma goda aplī brauca trīs laivas, kuru vadītāji rokās turēja sarkanbaltsarkanos Latvijas karogus.
Šī gada Eiropas čempionāta noslēguma goda aplī brauca trīs laivas, kuru vadītāji rokās turēja sarkanbaltsarkanos Latvijas karogus.
Pirmo reizi otrās brīvvalsts laikā motorlaivu SN-550 klasē piedalījās trīs mūsu valsts sportisti, viņu vidū divi baušķenieki – Andis Smilškalns un Uvis Slakteris. «Bauskas Dzīve» jau informēja par sportiskajiem rezultātiem, taču atgādinām, ka Uvis izcīnīja 9. vietu, Andis – 11. vietu. Jelgavnieks Uģis Gross ierindojās 10. vietā. Par Eiropas čempioni šajā laivu klasē jau trešo reizi kļuva norvēģiete Marita Stormeja, vēstī sacensību aculiecinieks Atis Slakteris. Viņa stāstījums ļauj kaut nedaudz iejusties Eiropas čempionāta noskaņās.
Treniņlaukums ar spēcīgiem partneriem
«Latvijas ūdensmotosportistiem bija iespējams ierindoties vēl augstākās vietās, pat «ielīst» pirmajā piecniekā. Valsts šī gada čempions Uģis Gross neparādīja labāko sniegumu, taču Eiropas čempionāts jāuzskata par treniņlaukumu, kurā ir tikai spēcīgi sāncenši, un visi tiecas pēc medaļām. Protams, arī mans sapnis ir, lai kāda Eiropas čempionāta noslēgumā skanētu Latvijas himna un mastā paceltos valsts karogs.
Atsevišķos braucienos mūsējo labākais rezultāts bija astotā vieta. Andis Smilškalns vienā braucienā no starta līdz pirmajam pagriezienam bija trešais. Vajadzēja izturēt ievērojami smagāku sportisko slodzi, nekā pierasts mūsu valsts mēroga sacensībās. Ezerā, kas atrodas Magdeburgas pilsētas teritorijā, vienā braucienā bija jāveic divpadsmit apļu. Distance īsa, tādēļ arī notika sīkas sadursmes, un mūsu puišu laivām ir nobružāti sāni. Izvērtējot visus sportiskos komponentus, var teikt, ka laivas vadīšanas prasmē un braukšanas meistarībā Latvijas sportisti neatpaliek no līderiem un ir konkurētspējīgi. Tehniskā nodrošinājuma sastāvdaļas – laiva, motors, dzenskrūve – vēl pilnveidojami. Īpaši tas sakāms par dzenskrūvi. Uvis, piemēram, konkurentiem zaudēja startā un tā varētu būt dzenskrūves vaina. Eiropas čempionāts viņam ar jauno laivu bija tikai otrās sacensības. Tādēļ vien šī debija jāuzskata par veiksmīgu.
Labus rezultātus sasniedza arī ungāru ūdensmotosportisti. Vēl šoruden viņi rīko starptautiskas sacensības, kurās aicināja piedalīties arī mūs. Diezin vai varēsim aizbraukt, kaut gan vajadzētu, jo nākamais Eiropas čempionāts notiks Ungārijā.
Intriga līdz pašam pēdējam aplim
Ūdensmotosportā noteikumi atļauj vienā grupā sacensties dāmām un kungiem. Cīņa par čempiona titulu tiešām bija bezgala intriģējoša. Visu izšķīra pēdējais – ceturtais – brauciens. Simpātiskā norvēģiete M. Stormeja tuvāko konkurentu, poļu sportistu, pieveica pēdējā apļa otrajā pusē. Interesanti, ka startā polis visos braucienos bija priekšā, bet Maritai izdevās viņu panākt un apsteigt. Norvēģiete laivu vada lieliski, un speciālistiem nav grūti pamanīt, cik laba viņai ir domāšana un reakcija. Sportistes tēvam pieder privātfirma, kas tirgo Japānas firmu motorus un nodrošina to servisu. Arī tehniskais nodrošinājums M. Stormejai ir teicams. Nedaudz aprunājos ar viņu un redzēju, cik mierīgi un nesasprindzināti pirms izšķirīgā starta jūtas Marita. Arī šīs rakstura īpašības ļāva viņai noturēt pērn izcīnīto titulu.
Līdzjutēji izbrauc tālos ceļus
Ūdensmotosporta klubam «Mēmele sports» ir fantastiski līdzjutēji. Kluba viceprezidents Didzis Paegle ar kundzi un baušķenieks Valdis Ozols bija veikuši garo ceļu no Latvijas līdz Magdeburgai. A. Smilškalnam līdzi juta kundze. Cīņas Eiropas čempionātā bija aizraujošas no pirmā līdz pēdējam braucienam un līdzjutēji negarlaikojās nemaz.
Neslēpšu, ka čempionāta sagatavošanās posms izvērtās ļoti smags. Ar daudzām negulētām naktīm, jo citādi laivu un japāņu firmas «Tohatsu» motoru nespētu sagatavot tik labi. Īpašs paldies jāsaka manam draugam Miervaldim Zaharčenokam, kurš ļoti palīdzēja tehnikas «slīpēšanā». Viņa veikums arī nodrošināja Uvja rezultātu stabilitāti.
Eiropas čempionāts deva nenovērtējamu pieredzi.»
