Bauskas novada Vecsaules pamatskolas direktoram Egonam Brazauskim no darba līdz mājām vien trīs simti metru. Ik dienu, atgriežoties no skolas, viņš nonāk jūras noskaņās. Par to liecina mājas nosaukums – «Liedagas».
Ēkas tapšanas stāsts ir līdzīgs kā daudzām pagājušā gadsimta otrās puses mājām. Kopsaimniecības laikos tās būvēja algotas strādnieku brigādes, galvenokārt viesstrādnieki no draudzīgās padomju republiku saimes.
Celtnieki strādāja labi
Vecsaulē cēlāji bija «gucuļi» jeb ukraiņi no Karpatiem. Bija jau zināms, ka šis apbūves gabals būs Brazausku ģimenei, tādēļ saimnieks regulāri sekojis līdzi būvētāju rosībai. «Celtnieku darbam nebija ne vainas, tomēr, cik varēju, pats liku roku klāt. Kā nekā tapa māja mūsu ģimenei, tajā ievācāmies 1986. gadā. Laikam ritot, varu atzīt, ka celtnieki strādājuši godam,» stāsta saimnieks.
Protams, ēkas mūžā tai nācies piedzīvot arī uzlabojumus. Pamazām nomainīti logi, ir siltinātas trīs istabas. Daudzi papildinājumi redzami sētā. Vienā pagalma stūrī uzbūvētas skaistas, stipras šūpoles. «Galvenokārt tās priecē mazbērnus. Bet tagad arī mums tas kļuvis par mīļāko stūrīti dārzā. Līdzās ir ugunskura vieta, vasarā te uzcepam šašliku, lielajā katlā savārām zupu – īsta lauku romantika, kuru citi dodas baudīt par naudu. Mums tā rodama pašu sētā,» novērtē E. Brazauskis.
Iepatīkas dziesma
Blakus ir citas līdzīgi būvētas ēkas, tomēr skolas direktora mājas vārds «lec» laukā no kaimiņu rindas. Ne te jūras, pat ne upes vai ezera, taču pie ēkas lepni piestiprināta plāksne vēstī, ka te ir «Liedagas». Savulaik, īpašumam nosaukumu domājot, bijusi prasība, lai ciemā otra tāda vārda nav. Zemgalei un laukiem atbilstīgie putnu, koku, ziedu vārdi jau bijuši aizņemti. «Domājām un meklējām ilgi. Līdz pēkšņi festivāla «Liepājas dzintars» koncertā atskanēja dziesma «Atnāc pie manis, draugs, liedagā!». Lieliska melodija, jauki un mums patīkami izpildītāji – grupa «Liepājas brāļi». Neatceros, es vai sieva Valda izteicās: «Sauksim māju «Liedagas». Tā arī palika,» stāsta E. Brazauskis.
Ar gadiem tomēr sapratuši, ka mājas vārds nav radies nejauši. Tas atnācis, vairāku likumsakarību vadīts. Egons atzīstas, ka labprāt būtu gribējis, lai māja ir upes vai ezera krastā. Tad rītos vai vakarā varētu ar makšķeri baudīt ūdeņu burvību. Ja tas nav lemts, tad vismaz mājas nosaukums kompensē ūdens trūkumu.
Studiju laikā Egons regulāri braucis pie radiem uz Pumpuriem, kur labprāt baudījis jūru. Vēl tagad draugs mīt Ventspils pusē, pie kura viņš regulāri brauc ciemos. Tad vīri dodas butēs.
Palikuši vien suņi
Savulaik «Liedagās» kā īstā lauku sētā kūtī turēja govis, vistas, cūkas. Tagad dzīves ritums kļuvis citādāks. Pēdējie no mājlopu skaita pazuda rukši, nu palikuši vien divi uzticamie sargsuņi: Rembis un Beta. Arī pati piecistabu māja diviem dzīvotājiem dažbrīd šķiet par lielu. Taču, kad atbrauc bērni, mazbērni, tad «Liedagās» katram ir savs mīļais stūrītis.
Pašlaik saimniekiem iecienītākā ir viesistaba, kurā piesaista televizors. «Tagad esmu to ierīci «okupējis», sekojot Olimpisko spēļu norisei. Taču programmu izvēlē spējam vienoties arī ar sievu. Mūsu kamaniņu braucējiem, skeletonistiem veiksmīgi nostartējot, man asaras sariesās acīs. Sievai šīs manas emocijas bija saprotamas,» nosmej Egons Brazauskis.
