Vecsaules pagastu no vienas puses ieskauj Mēmele, otra garākā robeža virzās pa mežiem un laukiem.
Vecsaules pagastu no vienas puses ieskauj Mēmele, otra garākā robeža virzās pa mežiem un laukiem. Nostūru iedzīvotājiem laiks rit savā plūdumā, ko maz ietekmē rosība pagasta centrā un citas aktivitātes. Pavisam tuvu Bārbeles pagasta robežai atrodas lauku mājas «Skujas», «Jukatas» un «Nezāles». Kaut arī «Nezāles» ir piederīgas Vecsaules pagastam, vēstules un citus sūtījumus piegādā no Bārbeles pasta nodaļas. Pasta kastītē regulāri atrodams kaimiņpagasta ikmēneša izdevums.
Atrod tīkamas nodarbes
Iecavas upītes ielokā paslēpušās «Jukatas», kur, nebaidoties savrupības un darba, saimnieko Pēteris Soms. Šajās mājās ar izdomu un paša roku izveicību rasts risinājums dažādiem saimnieciskiem procesiem. Pēteris, pārceldamies uz dzīvi Zemgalē no Latgales, pratis saglabāt arī senču ierādītas prasmes. Viņš dara miezīti, kas spēj stipru vīru spēkus sašūpināt. Šonedēļ «Jukatu» saimniekam dzimšanas diena, tā retā reize, kad var atspringt no ikdienas.
Dzīve pagasta nomalē veidojas pašpietiekama, atrodot tīkamas nodarbes. Jānis Zemļinskis «Līkumos», piemēram, iekārtojis dravu, un stropi pildās ar ekoloģiski tīru produkciju, jo tuvējā apkārtnē ir meži un pļavas, Iecavas upes līči.
Zirdziņš bijis vienmēr
Kādreizējā Dzillenu «sādžā» ietilpst vairākas mājas. «Skujās» ēku plānojums atgādina seno latvisko sētu. Uzkalnītē slejas dzīvojamā māja. klēts un laidars veido daļēji noslēgtu pagalmu, kur rit saimes dzīve. Terēze Pakalne, uz klēts sliekšņa stāvēdama, teic, ka šajā sētā aizritējuši 45 dzīves gadi: «Darba ir pieticis visu mūžu. Kolhozu gados kopu zirgus, pavisam te bija 26. Vairākas kumeļmātes un ērzelis arī.»
«Skujās» vienmēr atradies lauku cilvēka lielākais dzīvais palīgs. Arī tagad Andrejam Pakalnam ir piemīlīga ķēvīte Sarma, ar kuru viņš aizbrauc uz dievkalpojumiem Ozolaines baznīcā. Zirgu izmanto visādos darbos – ecē zemi, vago dārzu, grābj sienu. Saimnieks atcerējās palīgu Cināru, kas nodzīvojis mājdzīvniekam ļoti garu mūžu – 30 gadu.
Klēts smarža glabājas gadiem
Apbrīnojami, kā sendienu smarža vēdī klētī. Te vēl stāv koka trauks, ar ko vienu pūru mērīt, vecas lādes, muldas un mīklas abra. T. Pakalne stāsta: «Paši cepam rudzu maizi. Mīklu raudzēju vecajā abrā, ir gan jauna uztaisīta, bet tā nav tik parocīga.» Turpat atrodas gara mulda, kurā labi izsālās gaļa. Arī tai atrodas pielietojums.
Telefona līnijas uz «Skujām» nav, un tikai pirms trim gadiem nopirkts mobilais tālrunis. Saimniece tagad brīnās: «Kā mēs tos garos gadus varējām iztikt bez telefona?» Terēze vēl teic, ka viņai ir trīs mīlestības – dzīvnieki, ziedi un grāmatas. Vecmāmuļas sirdi silda domas, ka divas mazmeitas mantojušas viņai svarīgas vērtības. Rasma mācās Bulduru dārzkopības vidusskolā, Zane bija tik neatlaidīga, ka vecāki viņai nopirka kumeļu.
Stipra dzimta
Kā jau senās mājās, arī «Skujās» virtuve aizņem prāvu vietu. Šepat stāv maizes krāsns, ko vairs neiesilda tik bieži kā agrāk. Taču vecmāmiņas prasmi maizes cepšanā mācās mazmeita, un pirms Lieldienām krāsnī liks malku.
Terēze Pakalne bilst, ka dzīvojamā mājā būtu vajadzīgs kosmētiskais remonts. Šim nolūkam paredzētā naudiņa iztērēta veselības uzlabošanai. Abiem «Skuju» saimniekiem bijusi gūžas kaula operācija. Kustēties tagad varot, bet mājas sakārtošana jāatliek.
Meita Ilze skumīgi vēstī, ka tikko pārdots gaļas bullis un ienākumi ir gaužām pieticīgi – tikai 110 latu. Vai ar tiem pietiks pavasara darbu veikšanai, minerālmēslu iegādei? Taču nē. Pakalnu īpašumā ir 30 hektāru meža, to var salīdzināt ar mazu, bet drošu krājkasīti. I. Pakalnei šajā nedēļā sākas darbs jaunā amatā – viņa kļuvusi par pasta nodaļas «Zīles» vadītāju. Ilze spriež: «Pilsētā es nevarētu dzīvot, manas mājas ir šeit.» Par to esmu pārliecinājusies pēc četriem Dobelē aizvadītiem gadiem.
Terēze Pakalne priecē radu kopā turēšanās: «Esmu laimīga par mūsu saliedēto ģimeni. Divas reizes mēnesī pie vīra brāļa Jāņa Ozolainē satiekamies pirts dienās. Tad kopā sanāk 13 Pakalnu.» Satiekas arī triju paaudžu Andreji – tēvs, dēls un mazdēls. Tā ir dzimtas tradīcija – dot šo vārdu vīriešu kārtas pēcnācējam.
Sīksaimniekošanai nav perspektīvas
Atmodas laikā Važņu ģimene pārcēlās uz «Nezālēm», uz māju, kurai gluži neparasts nosaukums. Tāds pats vārds dots arī zemnieku saimniecībai. Mario Vaznis saka: «Mēģinājām audzēt visu ko. Tāpat kā daudzi secinājām, – lauksaimniecībai nav perspektīvas. Neatmaksājas tie pūliņi, jo pārtiku turpina ievest no ārzemēm. Par pašu audzēto var nopelnīt tikai grašus.»
Jau vairākus gadus M. Vaznis strādā meža darbos un tā iegūst iztiku. Koku gāzējiem SIA «Lāns» regulāri samaksā par padarīto, taču Mario varētu strādāt un nopelnīt vairāk. Viņa dzīve jau vairāk nekā 20 gadu saistīta ar mežiem, savulaik strādājis Skaistkalnes mežniecībā, bijis mežsargs kādreizējā Ozolaines kolhozā.
Nedomājot dod jāvārdu
Bijušā Latvijas iekšlietu ministra Aloiza Važņa divi dēli izvēlējušies dzīvi Bauskas rajonā. Aigara mājas atrodas netālu, Bārbeles pagastā. Mario to skaidro īsi: «Pilsētā man nervi būtu čupā.» Arī Mārītei pa prātam ikdiena ārpus ļaužu drūzmas un trokšņiem.
Seriālu sižetiem līdzīga bija viņas izšķiršanās palikt laukos. Kad Mario pārnāca no medībām, viņš ievēroja svešinieci, kura cītīgi rosījās pie plīts. Pa jokam jautāja: «Nāksi pie manis par sievu?» Mārīte paskatījās un atbildēja: «Labi.» Tā viņa palika Skaistkalnes mežniecībā, kur tolaik strādāja Mario. Jaunās sieviņas mamma gan bija šokēta par meitas pēkšņo lēmumu. Mārīte tagad domā, ka arī viņai Rīga tolaik bija apnikusi un tādēļ tik pēkšņi no pilsētas aizgājusi.
Kad piedzima pirmais bērniņš, Vecsaules pagastā reģistrēta Važņu laulība. Ģimene ir svētīta ar piecām atvasēm. Lielākie bērni jau savās gaitās, tikai pastarīte Daiga mācās Ozolaines pamatskolas 4. klasē.
Atkārtojums būtu citāds
Važņu kopējās dzīves pēkšņais sākums nav kavējis abām pusēm labi saprasties. Ja arī strīdējušies, tad ātri salabuši. Abiem patīk būt kopā darbā un atpūtā. Mārīte dodas līdzi vīram makšķerēt, un reizēm viņai ir pat prāvāki lomi.
M. Vaznis prot visādus darbus, arī mājas iekārtojums paša izdomāts un paveikts. Kremt, ka naudas nav tik daudz, lai iecerēto paveiktu pilnībā. Viņš cer: «Varbūt bērni izdarīs.»
Visa ģimene un radiņi reizēm pulcējas «Nezālēs», tad arī vectēvs atbrauc. 70 nodzīvoti gadi viņu nav nogurdinājuši. Ierodoties ciemos, Aloizs Vaznis allaž prasa kādu darbu. Mario vēstī, ka tēvs regulāri apmeklē baseinu, bet, līdzko var peldēties Gaujā, ļaujas tās ūdeņiem, un tā līdz pat vēlam rudenim.
M. Vaznis nenožēlo, ka ir atnācis uz laukiem. Vien spriež, ka tagad būtu gudrāks. Otrreiz gādājot īpašumus, zinātu, ka vajadzīgs mežs, no kura iespējams gūt taustāmāku labumu.
***
…Balti bērzi no vējiem sargā «Nezāļu» mājas ceļa galu. Tādi koši stumbri paveras skatienam uz citu pusi. Šī apkārtne slāpē nemierīgās domas, un dzīvei ir savs ritums, kas vairāk pašu, nevis citu noteikts. Uz savu varēšanu tad arī jāpaļaujas.
